Viens no meža apsaimniekošanas izaicinājumiem nākotnē – uguns

Šogad ugunsgrēki Eiropas savienībā plosījušies jo īpaši lielos apjomos. Pēc Eiropas Meža ugunsgrēku informācijas sistēmas datiem (EFFIS) šogad nodeguši 271 000 hektāru. Tas ir par 100 000 hektāriem vairāk, nekā pēdējās desmitgades vidējie rādītāji. Francijas dienvidaustrumos sasniegta rekordliela temperatūra +46 °C. Pēc pašreizējām klimata pārmaiņu prognozēm sausuma viļņu visapdraudētākais ES nākotnē būs Vidusjūras reģions, kur meža ugunsgrēku risks ievērojami paaugstināsies. Arī Eiropā kopumā ugunsbīstamības periods kļūs garāks. Lai cīnītos ar šiem potenciālajiem draudiem, ES izveidota ugunsdzēsības flote, kuras sastāvā ir septiņas lidmašīnas un seši helikopteri, kurus nepieciešamības gadījumā varēs izsaukt jebkura ES dalībvalsts. 2017. gada ugunsgrēku sezonā, kad tie jo īpaši spēcīgi plosījās Portugālē, gāja bojā 45 cilvēki, bet neviena no kaimiņvalstīm neriskēja aizdot savus lidaparātus.

Uguns loma dabā ir izmainīt pastāvošo kārtību. Nodegušajā teritorijā atbrīvojas vieta gaismas prasīgām sugām, kuras iepriekš tur nevarēja pastāvēt. Līdzīgi kā dzīvē – kaut kas tiek zaudēts, lai atbrīvotu vietu kam jaunam. Problēma rodas tad, kad uguns nonāk saskarē ar cilvēku un tā īpašumiem. Mežā, uguns var pārvietoties kā skrejuguns, tikai pa zemsedzi un kokus lielākoties nenogalināt, vai kā vainaguguns, kas ir visbīstamākā gan kokiem, gan arī dzēšot. Kambijs visām koku sugām atmirst aptuveni vienādā temperatūrā – atrodoties ilgāk par trim minūtēm 60 °C. Koka uguns izturības noteicošais faktors ir mizas biezums. Jo biezāka miza, jo ilgāks laiks paiet, kamēr kambijs uguns ietekmē tiek bojāts.

Ugunsgrēkiem Izteikti pielāgojusies ir parastā priede (Pinus sylvestris), kas ļoti labi adaptējusies skrejugunij, jo tai ir bieza kreves miza un arī zari ir augstu no zemes, kas neļauj skrejugunij tik viegli pāriet vainagā. Kad priedei jau izveidojusies kreves miza, pēc ugunsgrēkiem tā var pat iegūt brīvāku augšanas telpu, jo citas koku sugas skrejuguni tik labi nepārdzīvos.

Problēma ir tā, ka ugunsgrēki bieži notiek ekosistēmās, kas tām nav pielāgojušās. Piemēram, dabas parkos un citās aizsargājamās teritorijās, kur netiek veikta intensīva mežu apsaimniekošana, zemsedzē uzkrājas lielāks koksnes kritalu slānis un uguns intensitāte šādos mežos būs lielāka. Mūsdienās šīs platības tik bieži nedeg, jo ir ieskautas ar saimnieciskajiem mežiem, kur cilvēki ugunsgrēkus salīdzinoši ātri nodzēš, līdz ar to – iespēja, ka tās aizdegsies ir zema. Šāda saimniekošana noved pie uguns nenoturīgiem mežiem, kur priedes dominējošus mežus pārņem egle, vai rodas mistraudzes. Ja šādās audzēs izceļas ugunsgrēks, tās būs ievērojami grūtāk nodzēst, jo skrejuguns vieglāk var pāriet vainagugunī, ko ir daudz bīstamāk dzēst.

Avots: Latvijas Meža īpašnieku biedrība

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.