Vai biotopu kartēšana ierobežos saimniecisko darbību?

Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) šogad plāno uzsākt ES nozīmes mežu inventarizāciju (biotopu kartēšanu) visas valsts mērogā, lai rezultātā izstrādātu piecus sugu aizsardzības un vismaz 20 dabas aizsardzības plānus.

Kohēzijas fonda finansējums pasākumam «Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un ekosistēmu aizsardzības priekšnoteikumi» pārsniedz 8 milj. eiro, bet valsts budžeta finansējums – 1,4 milj. eiro. Pasākuma finansējums paredzēts arī sugu aizsardzības plānu izstrādei pūcēm, roņiem, dīķa naktssikspārņiem un platausainajiem sikspārņiem – 0,25 milj. eiro, savukārt biotopu inventarizācijai atvēlētā lielākā finansējuma daļa – 4,2 milj. eiro.

DAP apgalvo, ka biotopu konstatēšana neierobežos saimniecisko darbību

Gan DAP, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) uzsver, ka plānots kartēt tikai ES nozīmes īpaši aizsargājamos biotopus, lai iegūtu pilnīgu un detalizētu informāciju. Kā norādīts DAP  publiskotajā informācijā, biotopu konstatēšana neuzliek papildu ierobežojumus saimnieciskajai darbībai.

Biotopu kartēšana ilgšot trīs gadus, un šajā laikā DAP uzdevumā sertificēti eksperti veiks aizsargājamo biotopu inventarizāciju arī privātajos mežos. Ikviens, kura īpašumā būs plānots veikt aizsargājamo biotopu apzināšanu, pirms kartēšanas sezonas saņemšot rakstisku informāciju. Arī pašvaldības, kuru teritorijā konkrētajā gadā plānota biotopu inventarizācija, saņems informāciju par apsekojamajām teritorijām.

Eksperti pārbaudīšot tikai tās teritorijas, kurās potenciāli iespējama aizsargājama biotopa sastopamība. Dabas aizsardzības pārvalde ir apkopojusi dažādu valsts iestāžu datus un noteikusi platības, kur ekspertiem nav jādodas meklēt aizsargājamos biotopus, piemēram: – intensīvi apsaimniekotas lauksaimniecības zemes, – meži, kas jaunāki par 50 gadiem, – meliorētās lauksaimniecības zemes ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, – īpašumi, kuros ir izsniegtas atļaujas dažādu karjeru ierīkošanai u. c..

Ņemot vērā veicamo darbu apjomu, inventarizējamās teritorijas sadalītas kvadrātos un katru gadu paredzēts apsekot noteiktu kvadrātu skaitu. Visa pārbaudītā un akceptētā informācija būs redzama publiski pieejamajā dabas datu pārvaldības sistēmā «Ozols». Savukārt īpašnieki, kuru mežos eksperti būs konstatējuši aizsargājamus biotopus, saņems no DAP rakstisku informāciju. Sastopot savā īpašumā ekspertu, zemes īpašnieks drīkstēšot piedalīties eksperta veiktajā apsekojumā, kā arī uzdot sev interesējošos jautājumus. DAP plāno vismaz 10% saņemto datu pārbaudīt dabā. DAP speciālisti papildus veiks kontroli platībās, kurās eksperti būs konstatējuši biotopu un kurās zemes īpašnieki, apšaubot eksperta secinājumus, būs nosūtījuši DAP sūdzību.

Aizsargājamo biotopu kartēšanas projekta mērķis ir iegūt informāciju. Lai gan lietotais termins «īpaši aizsargājams» daudzos var radīt bažas, tomēr praksē šādu biotopu legāli aizsargā vien tad, ja tam ir izveidots mikroliegums vai noteikts konkrēts zonējums īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Citos gadījumos biotopa konstatācija no valsts likumdošanas viedokļa nerada nekādus ierobežojumus saimnieciskajai darbībai, apgalvo DAP pārstāvji.

DAP norāda, ka iegūtā informācija par aizsargājamo biotopu izplatību un kvalitāti digitālā formātā ļaus izvērst mērķtiecīgu diskusiju ar tautsaimniecības nozarēm par dabas vērtību saglabāšanu mijiedarbībā ar saimniecisko darbību. Apkopojot un izanalizējot iegūtos datus, plānots mērķtiecīgāk formulēt dabas aizsardzības prasības, izvirzot skaidrākus priekšnoteikumus saimnieciskās darbības veikšanai.

Biotopu kartēšana draudot ar īpašumu vērtības kritumu

Gluži pretējās domās par plānoto pasākumu ir biedrībai «Latvijas Mežu sertifikācijas padome» (LMSP), kuras pārstāvis Imants Vīksne uzskata, ka, lai arī DAP apgalvo, ka pasākuma ietvaros aizsargājamas teritorijas netiks nedz palielinātas nedz samazinātas, tomēr bažas rada jautājums – kas ar šo informāciju tiks darīts tālāk? «Ja biologs, pastaigājoties pa mežu, ierauga kokā melnā stārķa ligzdu vai piejūras smiltīs sīpoliņu gundegu un ievelk savā anketā ķeksīti, tālākās iespējamās sekas ir mikrolieguma noteikšana. Bet aizsargājamā teritorijā saimnieciskā darbība tiek ierobežota, un tas nozīmē, ka pēc šāda biologa apmeklējuma īpašnieks savā mežā var labi ja čiekurus lasīt,» secina Vīksne.

Viņš arī norāda, ka pašlaik biotopu noteikšanā valda pilnīga ekspertu visatļautība. Esot bijuši gan pavirši atzinumu gadījumi, gan tādi, kad mikroliegums noteikts ar atpakaļejošu datumu, novedot meža īpašnieku tuvu bankrotam. Meža īpašnieku biedrība kopīgi ar Latvijas Kokrūpniecības federāciju esot vērsusies pie Ministru prezidenta Māra Kučinska, lūdzot iesaistīties problēmas risināšanā. Izrādījies, par nepieciešamību noteikt kritērijus īpaši aizsargājamo mežu, krūmāju un purvu biotopu noteikšanai valdība vienojusies jau 2013. gadā. Esot nodibināta pat speciāla darba grupa un jau tapis šo kritēriju melnraksts, taču to izvērtēšanas termiņš ir 2018. gada jūnijs. Tātad biotopu kartēšana Latvijā jau norisināsies pilnā sparā, kad vēl tikai taps pazīmju saraksts, pēc kādām biotopi nosakāmi. Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniece Irisa Mukāne gan informējusi, ka Latvijā sastopamo biotopu apraksti ir veidoti pēc ES vadlīnijām un atpazīšanai tiek izmantota speciāla rokasgrāmata.

Valsts kancelejas atbildes vēstulē mežiniekiem esot teikts, ka premjers jau lūdzis vides ministru paātrināt grozījumu veikšanu noteikumos par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu. Tomēr uz jautājumu, cik lielas platības Latvijas valsts var izņemt no saimnieciskās aprites, saraksts neatbildēs, norāda Vīksne.

Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode šajā tekstā vēsta: «Diemžēl no pieredzes zinām, ka cilvēkiem ir bažas un šaubas par biotopu kartēšanas ietekmi un pastāv nepamatoti draudi par jaunu aizliegumu radīšanu. Piemēram, dabas aizsardzības plānu izstrādes laikā aizsargājamo teritoriju apvidos Vecpiebalga un Veclaicene cilvēki, baidoties no ierobežojumiem, steidza izcirst mežus un tirgoja par nepamatoti zemām cenām. Aicinām mežu īpašniekus šoreiz būt gudriem un neļauties iebiedēšanai!» Te gan jāatgādina, ka Vecpiebalgas gadījumā, tikai pateicoties iedzīvotāju un pašvaldības reakcijai, saimnieciskās darbības ierobežojumi novadā netika paplašināti, norāda LMSP pārstāvis.

Apgalvojumi neatbilst patiesībai?

Apgalvojumi par to, ka biotopu konstatēšana neparedz saimnieciskās darbības ierobežojumus, neatbilst patiesībai, norāda LMSP Padomes priekšsēdētājs Māris Liopa un Valdes loceklis Jānis Švirksts.  Savu viedokli viņi balsta uz Zviedrijas Biotopu ziņojuma rezultātiem, kur secināts, ka biotopu jautājums nav viennozīmīgs: «Mums noteikti ir jāaizsargā vidi un, piemēram, jāstrādā tā, lai samazinātu augsnes bojājumus, bet mēs nevaram ignorēt faktu, ka labi funkcionējoša un efektīva mežsaimniecība ir svarīga daudzu iemeslu dēļ; klimata, darba vietu, lauku teritoriju attīstības un citu faktoru dēļ. Zemju nošķiršanu biotopu aizsardzībai ir jāiekļauj vispārējā mežsaimniecības novērtējumā, tāpēc ir vajadzīga lielāka perspektīva un stratēģisks pārskats par to, kā biotopi iederas mežsaimniecībā un vides pārvaldībā. Uzsvars, kas tiek likts uz apdraudētajām sugām, nozīmē to, ka sugas var izmantot nekritiski. Piemēram, Zviedru pētījums par koksnēs mītošajiem kukaiņiem parādīja, ka vienādi daudz apdraudēto sugu tika atrasts gan nesen retinātos mežos, gan tuvējos atslēgas biotopos. Praktiski visos mežos var atrast apdraudētās sugas. Ja mērķis ir panākt, lai teritorija kļūtu par atslēgas biotopu, tad atslēgas biotopu rodas aizvien vairāk, nekā tad, ja meža teritorijā ierodas bez šī uzstādījuma.

Zviedrijā mežsaimniecība caur sektora atbildību un sertificēšanas noteikumu prasībām ir apņēmusies nepirkt koksni no atslēgas biotopiem. Tādēļ daudzi mežsaimnieki nokļūst slazdā atslēgas biotopu apsaimniekošanas dēļ. Praksē kļūst ļoti grūti aizstāt atslēgas biotopu pret citām, brīvprātīgi nodalītām teritorijām, tā rezultātā zaudētie ieņēmumi par kokmateriāliem kļūst par tiešajām izmaksām. Piemēram, atslēgas biotopu stāvoklis noslēdz saimniecisko mežu teritorijas, jo cauri atslēgas biotopam nedrīkst izveidot ceļu (un citur izveidot ceļu nav iespējams, piemēram, teritorijai apkārt esošajos purvos – tādējādi īpašumam tiek uzlikta «Miroņa roka») pat tad, ja ceļa ierīkošanas dēļ radītais kaitējums dabas vērtībām būtu minimāls. Šeit sabiedrībai un valstij ir jāvirzās uz priekšu un jāsniedz kompensāciju vai nu naudas, vai citas zemes teritorijas veidā, uzskata Skandināvijas kolēģi.»

Juris Kalve

Avots: DAP, LMSP