Viss sākās ar to, ka meža īpašnieka Marģera Gaisa mājas pagalmā nogāzās liels osis.
Atklājās, ka tā dobumā ir daudz praulu un baltu kāpuru. Lai noskaidrotu, kas tieši mīt dobumā, viņš izsauca ekspertu.
Ja mēs runājam par dabas vērtībām, tad parasti saprotam kādu dzīvnieku vai augu sugu, kura specifiskos apstākļos dzīvo noteiktā vietā. Lai sugu aizsargātu visbiežāk iejaukšanās nav nepieciešama. Tikai atsevišķām sugām eksperti nosaka kādas darbības, kas veicamas aizsardzības nodrošināšanai. Ja runājam par bezmugurkaulniekiem, dažādām retām vabolēm, tad visbiežāk, ja iejaukšanās ir vajadzīga, tad tā izpaužas kā lielo koku atēnošana. Jau iepriekš «Meža avīzē» ir bijušas publikācijas par lapu koku praulgrauža apdzīvotu koku atēnošanu, lai uzturētu piemērotu temperatūru sugas attīstībai. Atēnošanu parasti veic nozāģējot tuvākos kokus, arī krūmus. Tomēr tas nav vienīgais veids, kā aizsargāt bezmugurkaulniekus. Izrādās bezmugurkaulnieku apdzīvotus kokus un to saturu, tajā skaitā kāpurus, praulus un ekskrementus var un pat vajag pārvietot. Visbiežāk šādas situācijas ir vietās tuvu cilvēku apdzīvotām vietām, dažkārt autoceļu nodalījumu joslās, kad koks nogāžas un tā iemītnieki paliek bez pajumtes.
Meža īpašnieks Marģers Gaiss no Pārgaujas novada Raiskuma pagasta pastāstīja, ka pēc tam, kad viņa mājas pagalmā nogāzies liels osis, atklājies, ka tā dobumā ir daudz praulu un balti kāpuri. Novērtējis situāciju Marģers nolēmis informēt vienu no zinošākajiem bezmugurkaulnieku ekspertiem Mārtiņu Kalniņu. Meža īpašnieks sākumā domājis, ka dobumā mīt lapukoku praulgrauža kāpuri, tomēr eksperts konstatējis, ka oša dobumā mīt lapukoku praulgrauzim radniecīgās marmora rožvaboles kāpuri. Arī tie apdzīvo vecu un trupējušu lapu koku, parasti liepu, ošu, ozolu dobumus. Tā kā koks bija nogāzies pagalma vidū, nevis mežā, saimniekam bija jātiek skaidrībā, ko ar to visu darīt. Skaidrs, ka guļot uz zemes, pie tam pagalma teritorijā, stumbrs vairs nevarēja normāli pildīt savu funkciju un dot patvērumu rožvabolēm. Tāpēc bezmugurkaulnieku eksperts Mārtiņš Kalniņš piedāvāja oša stumbru un tā saturu ņemt savā aprūpē, un nogādāt paša izveidotajā aizsargājamo vaboļu dobumu parkā. Marģers piekrita, ka tas būtu labākais risinājums, kurā visi būtu ieguvēji. Vispirms Mārtiņš kopā ar palīgiem dobuma saturu – praulus, kāpurus un ekskrementus ievietoja maisos, pēc tam stumbru sagarināja 1 – 3,5 metrus garos nogriežņos, kurus vidus daļā šķērsām sazāģēja divās daļās. Visi elementi tika ievietoti vieglās automašīnas piekabē un nogādāti uzstādīšanai.
Kā atklāj Mārtiņš Kalniņš, tad uzstādītajiem dobumiem tiek uzlikti jumtiņi, tomēr praksē apstiprinājies, ka jumtiņam nepieciešama neliela sprauga, pa kuru dobumā var nonākt ūdens. Ja iekšpusē ir pārāk sauss, tad ieviesīsies peles un rožvaboles pazudīs. Tāpat dobumā nepieciešama papildināšana ar prauliem. To veidošanai dobumā liek pastāvējušu, gāztu koku fragmentus, kā arī svaigas koksnes pagales, der arī baltalkšņu koksne. Galvenais, lai tā ir dažāda vecuma. Praulu daudzums dobumā pakāpeniski samazinās, jo tos uzturā lieto rožvaboļu kāpuri un arī citi organismi. Uzstādītie dobumi funkcionē labi, ja vien par tiem neaizmirst. Tīrīšana nav nepieciešama, prauli tiek labi pārstrādāti, vaboļu ekskrementus saviem dzīvības procesiem izmanto arī dobumā esošās sēnes.
Publikācijas sagatavošanā izmantoti dati no Dr. biol. Mārtiņa Kalniņa pētījuma «Priekšlikumi Natura 2000 teritoriju dibināšanai lapkoku praulgrauža Osmodermabarnabita aizsardzībai».
Raimonds Mežaks, mežkopis