Tīrs, skaidrs, pozitīvs, reālistisks

Guntara Zaķa dabas ainavas

Sākot ar 10.martu galerijā «Romas dārzs» Zivju ielā 3, Liepājā, pirmo reizi būs apskatāma mākslas zinātnieka, pedagoga un gleznotāja Guntara Zaķa izstāde «Latvijas un Eiropas ainavas».

Mākslinieku saista dabas skati – kalni, meži, jūras, ūdenskritumi, klintis dažādās diennakts un gadalaiku noskaņās, kuru skaistumu ikkatram ir iespēja novērtēt, akrila tehnikā veidotajās pussimts gleznās mākslinieka piektajā personālizstādē, līdz 19. maijam.

Pretī iedvesmai

Guntars Zaķis ar vecāku – zinātnieku atbalstu bērnībā uzsācis apgūt mūziku, mācoties klavieru spēli mūzikas skolā. Radusies izdevība un viņš ticis arī līdz ērģelēm. Baznīcu dievkalpojumos, koncertos un kāzu ceremonijās sācis spēlēt lielās ērģeles. Taču tēva un mātes cerības, ka dēls pievērsīsies mūzikai piepildījās ne tā kā domāts. Vidusskolā Guntars no kāda dauzonīga klasesbiedra padzirdējis, ka viņš gatavojas kļūt par mākslinieku. Šī informācija skārusi un iedvesmojusi jaunieti kā komēta un viņš jau nākamajā nedēļā devies uz sagatavošanās kursiem Mākslas akadēmijā. Un šai negaidītajai idejai tiešām bija lemts piepildīties. Guntars Zaķis veiksmīgi absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju, tur iegūstot maģistra grādu, bet doktorantūru beidzot Latvijas Universitātē. Pirmie viņa darbi, kas pārsteidza arī pašu, bija zīmētās itāļu gleznotāju Mikelandželo un Leonardo da Vinči darbu kopijas.

«Kāds es esmu, kāds es gribētu būt?»

Kā stāsta pats mākslinieks Guntars Zaķis, pēc studijām viņš piekritis piedāvājumam lasīt mākslas un kultūras vēstures lekcijas Latvijas Universitātē, vēlāk arī Kristīgajā akadēmijā, Rīgas Stradiņa Universitātē, kas izrādījies liels izaicinājums. Pēc dabas klusajam un nerunīgajam māksliniekam bijis nepieciešams gandrīz gads, lai pierastu brīvi uzstāties publikas priekšā. Taču, gatavojot lekcijas, mākslinieks daudz lasījis, izpētījis un padziļinājis savas zināšanas, kas bija neatsverami pašizglītībai un publikāciju darbā, rakstot recenzijas par izstādēm kā arī grāmatas par kultūrvēsturi un filozofiju. Kopā ar tēvu, fizikas zinātņu doktoru, uzrakstītas trīs kultūrvēsturiskas grāmatas. Kas kopīgs mākslai ar fiziku? Stila vēsturē ir saistība visām cilvēka darbības jomām. Tā izpaužas gan mūzikā, mākslā, teātrī, literatūrā, fizikā, astronomijā un citur. «Mākslas un kultūras vēstures zināšanas bija pamats, lai es izvēlētos savu gleznu saturu un formas konceptu. Tās palīdzēja atrast atbildi uz pašiem svarīgākajiem jautājumiem katra cilvēka dzīvē un darbā: «Kāds es esmu, kāds es gribētu būt?» atzīst mākslas zinātnieks, pedagogs un gleznotājs Guntars Zaķis.

Ko vēlas redzēt sabiedrība?

«Mūzika man attīstīja emocionālo domāšanu. Tā iemācīja saklausīt un sadzirdēt pasauli. Mūzikas izglītība dod smalkākas sajūtas mākslā. Man ļoti patīk, ka es varu likt visu kopā – mūziku, mākslu un zinātnes pasauli. Savulaik, Leonardo da Vinči izmantoja vienā nozarē apgūto lai izzinātu citu. 20. gadsimta sākumā bija arī virkne mākslinieku, kuri veidoja mūzikas bildes un bilžu mūziku, tāpēc tas nav nekas jauns.

Lai gan esmu mēģinājis kopēt Mikelandželo un Leonardo da Vinči darbus, man tuvāki ir mākslas darbi un autori sākot no19 gadsimta vidus. Tie ir impresionisti un postimpresionisti kā Monē, Sezāns, kas izmainīja gleznošanas tehniku. Viņu darbos ir daudz vairāk krāsu un gaismas, bet tie ir arī reāli un pozitīvi,» atklāj Guntars Zaķis.

Kādreiz Grieķi iedibināja tradīciju, ka mākslai ir uzdevums audzināt sabiedrību un noformulēt tai skaistu mērķi uz ko tiekties. Romieši noformulēja pretēju principu, ka sabiedrībai ir jādod tas, ko tā prasa. Mūsdienās dominē māksla pēc sabiedrības pieprasījuma. Ko sabiedrība prasa? Kaut ko vieglu. Priecīgus krāsu laukumus. Mākslā dominējošais ir kaut kas līdzīgs šovam. Līdz ar fotogrāfijas rašanos realitāte mākslā sāka izzust. «Man ļoti patīk modernā māksla, bet nedaudz mulsina tas, ka par modernu sauc to, kas ar mazām izmaiņām pastāv jau vairāk kā 100 gadus. Tā vien šķiet, ka mūsu prioritātes ir šokēt publiku visādiem, jebkādiem līdzekļiem, dīvaini deformējot realitāti, cilvēku, norūpējoties par dažādu krāsu kleksīšu neparastu izvietošanu un kombinēšanu. Šobrīd ir sajūta, ka drīzumā kaut kam ir jāmainās. Kam? Tik daudz kas jau bijis..» savās pārdomās dalās mākslinieks.

Izvēle apstājas pie dabas veidotā skaistuma

Gleznotājs Guntars Zaķis saka: «Sevi uzskatu par pilsētnieku, bet tieši ceļošana pavēra man citu skatījumu uz dabu. Kultūras vēstures studijās atmiņā iespiedās sena gudrība – gudras domas ir jāmāk pasniegt vieglā formā. Kur meklēt iedvesmu? Nu jau gandrīz 15 gadus kopā ar sievu Terēzi un abiem bērniem esam apceļojuši vairāk kā 35 valstis, kuru dabas ainavas redzamas manās gleznās. Te nu tā ir –  daba – tīra, skaidra, atklāta.

Cik reizes to esmu skatījis domādams: «Tai nav vajadzīga mana klātbūtne. Tā ir skaista katru brīdi – saulē, miglā, dienā, saulrietā, ziemā vai vasarā. Es tur nonāku tikai uz brīdi un elpu aizturējis cenšos domās ielikt to savās gleznās. Ir liels kārdinājums to mūsdienīgi mākslinieciski nedeformēt. «Tā jādara,» saka mūsdienu gleznošanas tradīcijas. Bet man negribas. Drusciņ par daudz jau esmu redzējis dīvainas deformācijas vai pārsteidzošu krāsu triepienu un kleksīšu kombinācijas. Vērojot dabas ainavas, cilvēks klusē un ir vienkārši skaisti. Un nekādas papildus filozofijas, ar kurām mēs varam nosmacēt viens otru.»

Gribējās vienkārši dabu. Vienkārši dabu tādu kāda tā ir. Pie kuras es jūtos kā mājās. Tā ir manas mājas. Manas īstās mājas. Man patīk tās skaidrība, attieksmes tīrums un pozitīvisms. To var tikai sajust. Šos vārdus paņēmu par atslēgas vārdiem saviem darbiem – tīrs, skaidrs, pozitīvs un, respektējot iedvesmas avotu, arī reālistisks. Tikko šos vārdus sev noformulēju, mani pārņēma gan darba prieks, gan darba spējas. Nekam vairāk jau arī nav nozīmes. Tik vienkārši. Ja gribi, ka tavā dzīvē notiek kaut kas labs, tad ļaujies tam.»

Vineta Kalve