Skaistā, maģiskā un spēcīgā īve

Jāni Misu, meža īpašnieku, kurš sauc sevi par sīkzemnieku no Rendas pagasta, šoruden viņa piemājas dārzā Rīgā sagaidīja patīkams pārsteigums.

Pēc visiem ieteikumiem, ēnā stādītajam un divdesmit gadus audzētajam īves kokam pirmo reizi bija parādījušās brīnišķīgi skaistas sarkanas odziņas.

Pārsteidz pēc 20 gadiem

«No rīta atnācu un skatos, kas tie par bumbulīšiem? Tie bija tik skaisti un sarkani, un tik daudz mīksto īves skuju zaru galos.  Piezvanīju dendrologam Mārim Lindem Aizputē, kas man šo stādu kādreiz pirms 20 gadiem dāvināja. Viņš saka: «Jā, tās ir īves ogas, jeb sēklas. Sarkanā daļa nav indīga, bet sēkla gan! Kad sēkla nogatavojas, tā izkrīt no ogas vidusdaļas pa caurumiņu. Izžāvējot augu, tā indīgums nemazinās. Pat koksne satur cilvēkam ļoti indīgas vielas, kuras apēdot izraisa nāvi. Tādēļ to nevajadzētu stādīt pie mājām, kurās ir bērni. Parastās īves koksne ir Latvijā vienīgais sastopamais sarkankoka materiāls, bet tajā pat laikā ļoti stiprs bakterocīds, kas nogalina pat tās baktērijas, kas atrodas gaisā. Brīvdabā tās gandrīz iznīcinās dēļ koksnes īpašībām. Liecības stāsta, ka mājās, kurās pat tikai griestu sijas bija izgatavotas no īves, cilvēki stipri retāk slimoja, kas epidēmiju laikā tika ļoti augstu vērtēts. Viduslaikos no īves gatavoja arī lokus, piemēram, slavenos angļu garos lokus, ar kuru palīdzību tie uzvarēja simtgadu karā. Senajā Ēģiptē no īves gatavoja sarkofāgus. Parastā īve (Taxus baccata) ir savvaļā ļoti reti sastopams skujkoks un ir aizsargājams augs, iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā.» 

Tā nu viņš man pastāstīja ļoti daudz un interesanta par īvi, kura, tāds retums, tepat manā dārzā Rīgā pie «Spices» man ir atnesusi daudz mazu indīgu sēkliņu, no kurām nākamajā gadā audzēšu mazos īves kokus. Tepat manu vecāku īpašumā, kur savā jaunībā nomedīju daudz pīļu un zosu, 1966. gadā blakus mājai nošāvu alni, bet tur, kur Nestes benzīntanks – mežacūku,» atceras Jānis Misa.

Vineta Kalve