Seko dzimtas izveidoto tradīciju pēdās

Neskatoties uz to, ka darbs meža nozarē nav no vieglajiem, viņi ir uzzinājuši tā vērtību, saglabājot pacietību un cieņu pret dabisko pasauli.

«Tikai pateicoties vectēva Egīla 48 gadu mežsaimniecības pieredzē uzkrātajām idejām, gudrībai un zināšanām, ko viņš bija mantojis un nodevis tālāk saviem bērniem un mazbērniem, šodien varam justies stipri un veiksmīgi,» saka meža nozares ģimenes uzņēmuma HANSA Timber Trade mežsaimniecības tradīciju turpinātāji Agnese Āboliņa un Miks Valdēns.

Mežsaimnieki paaudžu paaudzēs

Ansis Āboliņš Pētera dēls

Dzimis 1871.gadā, Āboliņu dzimtas mājās Krustpils novada Žagaros (1,5 km no agrākās Ungurmuižas, tagad Medņu pagastmājas un Liepenes pamatskolas), kuras mantojis kopā ar 13 ha lielu zemes gabalu no tēva Pētera. Ansim bija meita Alma un dēls Arvīds.

Arvīds Vilhelms Āboliņš Anša dēls

Dzimis 1897.g. 9.decembrī Daugavpils ap. Ungurmuižas pagastā, latvietis. Jau no 23 gadu vecuma sāk strādāt mežu ciršanas darbus dažādās vietās, grāvju un upes rakšanas, koku peldināšanas un arī lauksaimniecībā turīgākās saimniecībās. Apprecējies ar Teklu Kici no Rīgas. No 1940. Līdz 1942.g. strādājis Krustpils pst. b.bā. kā kancelejas darbinieks – praktikants. 1943.  gada vasarā sākas ģimenes bēgļu gaitas, kas noslēdzās 1945.gada 9.maijā.

Arvīds Vilhelms Āboliņš 1945. gada 1.oktobrī sāk strādāt Talsu MRS kā kokšķirotājs un no 1946.gada jūnija kā Raibāju apgaitu mežsargs. Pēc 1958. gada sāk strādāt par mežsargu Kandavas mežniecībā, kur saņem dzīvesvietu  – Cēres pagastā «Raibājus».  Viņa darba mūžs beidzās 81 gadu vecumā Cēres pagasta «Ataugās».

Bēgļu gaitas

1943.gada vasarā Arvīds kopā ar ģimeni –Teklu Āboliņu, dēlu Egīlu un meitu Pārslu atstāja Krustpils apriņķa, Medņu pagasta Žagaru mājas, jo tuvojās krievu armija. «Pamale dunēja. Mūsu vienīgā bagātība bija gotiņa, zirgs Aģis, kurš vilka visu mūsu iedzīvi vienos ratos. Mērķis bija nokļūt Kurzemē vai arī doties ar laivām uz Zviedriju. Arvīds tomēr izlēma doties pie māsas Almas uz Remti Saldus rajonā. Naktis pa ceļam tika pavadītas skuju celtās «būdiņās». Bija drūmi, sevišķi, kad lija lietus. Nekādi nebija iespējams izvairīties no salīšanas pat naktīs. Ceļošana dienā bija dzīvībai bīstama, jo ik pa laiciņam bēgļu rindai tuvojās krievu armijas apšaude no gaisa. Tad cilvēki krita grāvjos, slēpās krūmos, bet dzīvnieki bija neaizsargāti,» atceras Pārsla Rēdliha (dzim. Āboliņa).

«Nonācām Remtē pie Upīšiem. Pēc nepilna gada frontes līnija tuvojās Remtei. Mājas «Cērpi» bija jāatstāj, jo tās atradās starp divu ienaidnieku (krievu un vāciešu) līnijām. Pa nakti visi – gan mēs, gan Upīši – atstājām mājas. Aizbraucām uz Strazdi. Manam papam bija pazīstams mežsargs Āboliņš, kurš dzīvoja «Raibājos». Ar viņa palīdzību mūs uzņēma Strazdes pagasta Melngalvju mājās, kas atradās netālu no tā saucamā «Cūku dārza» un Kaķīšu bērnu nama. Apmetāmies nelielā mājiņā – graudu noliktavā. Visi gulējām uz grīdas. Tā kā lopu bija diezgan daudz, tad atļāva ganīt cūku dārzā. Te tad arī sagaidījām kapitulāciju 1945.g. 9.maijā,» atceras Arvīda Vilhelma Āboliņa meita Pārsla Rēdliha.

Egīls Āboliņš Arvīda dēls

Dzimis 1929.gada 15.martā Rēzeknē. Bērnību pavadījis Krustpils rajona Medņu pagastā. 1943. –1945. gadus pavada bēgļu gaitās kopā ar ģimeni. 1948. – 1956.gadam mācās Aizupes meža tehnikumā, jo 3,5 gadus dienē armijā. Tad uzsāk darbu meža nozarē Taurkalnes mežsaimniecībā Kurmenes mežniecībā, kur iepazīstas ar nākamo sievu un pārceļas uz Vecumniekiem. 1959.gadā apprecas un pasaulē nāk dēls Arvīds, 1961.gadā – meita Dace.

«Manā darba izaugsmē liela loma bija Vilim Dravantam, viņš manī saskatīja perspektīvu darbinieku un sūtīja uz dažādiem kursiem un ar viņa ieteikumu 1962.gadā sāku mācības Lauksaimniecības akadēmijā Mežsaimniecības fakultātē,» atceras Egīls Āboliņš.

1962. gadā Egīls pārceļas uz Bausku, strādā Bauskas mežniecībā, bet pēc akadēmijas sāk strādāt Bauskas MRS par galveno inženieri un vēlāk arī par direktoru. «Par direktoru mani iecēla pēc Dravanta aiziešanas mūžībā. Tas jau bija 1973.gads. Tad bija darbs, ģimene un medības. Tas bija skaists un arī grūts laiks, jo saslima sieva Zenta un ģimene izira. Bērni auga, tiem vajadzēja gan pieskatīšanu, gan saprašanu un arī laiku, kurš bieži vien pietrūka. Dzīve bija darba un dažādu pienākumu piepildīta. Piedalījos gan Sporta svētkos Mežsaimniecības nozarē, gan bija jārīko medības Valsts vadītājiem – Vosam, Gorbunovam u.c.,» atceras Egils Āboliņš.

No 1993.gada līdz 2002.gadam strādā SIA «Lāns» par direktoru, kopā meža sistēmā nostrādājot 48 gadus.

1978.gadā piedzimusi pirmā mazmeita Inguna, 1985 gadā – Agnese, 1987– Miks, 1988– Egils, 1992– Diāna un 2004 – Ralfs. Sagaidījis 3 mazmeitas un 3 mazdēlus, arī 3 mazmazmeitiņas – Alisi, Gundegu un Jasmīnu un mazmazdēlu Jukku Emīlu, 2014.gadā vectēvs negaidīti saslima un devās aizsaulē 85 gadu vecumā.

Arvīds Āboliņš Egīla dēls

Dzimis 1959.g. 20.oktobrī Vecumniekos, seko tēva pēdās un studē LLA mežrūpniecības fakultātē koka pārstrādes tehnologus. 1984.gadā beidz augstskolu un sāk strādāt Bauskas MRS Piebalgu kokzāģētavā par tehnisko vadītāju. 1991.gadā, kad nodibinājās SIA «Linda», sāka strādāt Rīgā. 2006.gada 25.oktobrī kopā ar meitu Agnesi nodibinājis savu ģimenes uzņēmumu. Dēls Egils 11 gadus bija ražošanas daļas vadītājs, tagad turpina ražot augstvērtīgas koka mēbeles jau savā uzņēmumā.

Ražo koksnes produktus

Mežsaimnieku Āboliņu dinastijas rezultāts šodien skatāms ģimenes uzņēmuma saražotajos koksnes produktos. Uzņēmumu turpina attīstīt četri Āboliņu dzimtas pārstāvji – Arvīds ar meitu Agnesi, Arvīda māsa Dace ar dēlu Miku. Miks kopš 2012. gada vada pārdošanas nodaļu un ir apņēmies noteikt augstus standartus gan produkta, gan pakalpojumu kvalitātē. Agnese ir klientu menedžere, bet paralēli darbam ģimenes uzņēmumā kopā ar jaunāko māsu Diānu ir uzsākušas filmu veidošanu kultūras jomā. Šobrīd viņas strādā pie filmas «Latviešu mīts», kas atspoguļo mūsu senču tradīcijas ar mērķi nodot tās nākamajām paaudzēm, vienlaikus veicinot izpratni par cilvēka ciešo saistību ar dzimto vietu. Šī apziņa caurvij gan uzņēmējdarbību, gan brīvā laika nodarbes, gan ikdienas dzīvi.

Un tā, stāsts par šo ģimenes uzņēmumu turpinās, sakņots dziļā mīlestībā un godbijībā pret dabu, un tajā atspoguļojas nelokāma apņemšanās turpināt mežsaimniecības tradīcijas nākamajās paaudzēs, godinot vectēva mantojumu, kurš šo tradīciju aizsāka un nodeva tālāk.

Foto no dzimtas personīgā arhīva

Vineta Kalve