Savu mežu apsaimnieko rūpīgi

Priekuļu novada Veselavas pagasta meža īpašumā «Lejas grīšļi» saimnieko Andris Siksnis. Savu nepilnus 2,5 hektārus lielo īpašumu viņš mantojis no iepriekšējām paaudzēm un pavisam netālu atrodas dzimtas māja.

Kokus nocirst nesteidzas

Ieejot īpašumā redzams, ka saimniekam īpašums ir svarīgs, jo robežstigas un kupicas ir skaidri saskatāmas. Nav grūtību saprast, kur sākas kaimiņa zeme. Kokaudzes pirmajā stāvā pārsvarā lapu koki – bērzi, vietām arī apses, egles un priedes, mitrākajās vietās sastopami melnalkšņi. Otrajā stāvā un paaugā pārsvarā aug egles. Neskatoties uz to, ka kaimiņi izvēlējušies strādāt ar kailcirtēm, Andris Siksnis kokus nocirst nesteidzas, jo mežs ir tuvu mājai, un var atnākt pasēņot. Arī koksne saimniecībā nepieciešama regulāri. Viņš izvēlējies strādāt ar izlases cirtēm. Kokus cērt pakāpeniski, ciršanai vispirms izvēlas daļu no izaugušajiem vai bojātajiem kokiem. Izcirstajos laukumos jeb atvērumos, kuru platība nepārsniedz 0,2 hektārus, Andris veicis bērzu un egļu stādīšanu. Jaunaudze kopta jau vairākas reizes. «Izcirstajās vietās ātri ieaug lazdas un konkurē ar stādītajiem kokiem. Esmu pārliecināts, ka tās jāzāģē, kamēr jaunas, pēc tam to paveikt ar krūmgriezi ir grūti», spriež saimnieks. Lai vieglāk pārvietoties ar traktoru, meža īpašnieks sadarbībā ar brāļadēlu, cauri mežam izveidojies apmēram 100 metrus garu grāvi. Tur ievietota arī caurteka.

Bērnības atmiņas

Mežs, kuru Andris pašlaik kopj ir izveidojies viņa dzīves laikā. Andrim vēl spilgti atmiņā palicis bērnībā piedzīvotais, kad Latvijas teritorijā ritēja 2. Pasaules karš. «Man bija kādi 5 gadi. Pie mūsu mājas bija vācu karaspēka nometne. No Raunas puses strauji tuvojās krievu karaspēks. Vācieši šāva viņiem virsū ar mīnmetējiem. Lai apturētu krievu pārvietošanos, vācieši sāka zāģēt mūsu mežā kokus. Viņiem bija elektriskie zāģi. Nozāģēja visus kokus. Celmus gan augstus atstāja, daži pat sasniedza 1,5 metru augstumu. Tādi celmi bija nepieciešami, lai kavētu krievu tanku pārvietošanos. Koksni viņi protams neizmantoja. Daļu no tās mēs ar tēvu vēlāk sazāģējām malkā. Šķembu gan kokos bija daudz, nekāds lietas koks tāpat nesanāktu. Vācieši neaprobežojās ar koku zāģēšanu mežā. Viņi nozāģēja arī visus pie mājas augošos ošus. Tas bija nepieciešams, lai gadījumā, ja krievi pietuvojas, tiem nebūtu iespējas patverties. Pēc kara apkārtnē varēja atrast ļoti daudz ieročus un munīciju», atceras meža īpašnieks Andris Siksnis.

Raimonds Mežaks, mežkopis