Saviem darbiem dod mūža garantiju

Dažādu dizaina priekšmetu izgatavošana no koka gulbenietim Arvim Rubenim kļuvusi par ikdienu.

Paralēli darbam savā darbnīcā viņš Gulbenes novada Stradu pagastā skolēniem pasniedz darbmācības stundas. Pagājušā gada rudenī nodibinājis uzņēmumu SIA «Rubenis Wood Work». Arvja mērķis ir radīt darba vietas līdzīgi domājošajiem un paplašināt savu uzņēmējdarbību. «Konveijeru negribu. Vēlos nodarboties ar individuālajiem pasūtījumiem,» atzīst viņš.

Impulss darboties

Māksliniekam radošo impulsu uzsākt darboties ar koku devusi drauga dzimšanas dienai pašrocīgi izgatavota dāvana. «Domāju, ko varētu uzdāvināt. Uztaisīju pudeļu turētāju. Viņa komentārs bija šāds: «Arvi, kur tādu nopirki?» Tā bija lielākā motivācija, sapratu, ka vajag pamēģināt.» Arvim iepriekš bija pieredze pasākumu dekorēšanā pie privātuzņēmēja, tomēr gribējies kaut ko savu. «Tolaik strādāju kā palīgstrādnieks, iznāca darboties arī kā floristam un pārdevējam. Tā bija ļoti laba pieredze,» stāsta Arvis. Šobrīd ar šo uzņēmumu izveidojusies laba sadarbība. Viņi pasūta dažādas dekorācijas.

«Interjera dizaina priekšmeti ietver ļoti daudz ko. Cilvēks atnāk ar savu ieceri un es to realizēju.  Viņi jautā, vai varu izgatavot konkrēto lietu. Izdomāju ražošanas procesu, to vizualizēju.» Arvim ir dažādi pasūtījumi – izgatavo kāpnes, plauktus, pakaramos, gultas, galdus, dažādas dāvanas, dēlīšus, lāpstiņas un citu. Saviem darbiem viņš lielākoties dod mūža garantiju.

Kadiķu medības

Interjera priekšmetu izgatavošanai lielākiem projektiem Arvis pārsvarā izmanto priedi, bet mazākiem – cēlkoku. «Mērķtiecīgi dodos pie dabas, vēroju un pētu to. Dodos arī kadiķu medībās,» smejoties saka Arvis. Viņš skaidro, ka kadiķis ir rets koks. «Braucu ar ģimeni vai viens pats un skatos, interesējos, varbūt kāds zina, kur tie aug. Izmantoju tikai tos, kas ir nokaltuši vai nokrituši. Tiklīdz kokam ir klāt kāda zaļa skuja – tos nē, jo daba pati sniedz visu nepieciešamo, tāpēc tā ir jāciena. No kadiķa pārsvarā izgatavoju ripiņas ar latviešu spēka zīmēm. Tie ir piekariņi vai eglītes dekori. Ir idejas, kā kadiķi vēl izmantot, bet jāmēģina un jāeksperimentē. Izgatavoju kādu darbu, nolieku to malā, lai pastāv. Skatos, vai tas deformējas, vai nemaina formu.» Viņš meklē ne tikai lūzušus ozolus, ošus, bet izmanto arī pēc dabas stihijām nopostītos kokus un pielietojumu rod kokmateriāliem, kas palikuši pāri no demontētām ēkām. «Dabīgā ceļā ozols kalst 5–7 gadus, bet tik ilgi negribas gaidīt, lai gan esmu sagatavojis arī tādus kokus, ko var izmantot pēc ilgāka laika. Kad vajag specifiskus kokmateriālus, tos iepērku arī no vietējiem kokmateriālu uzņēmumiem,» uzsver Arvis.

Saista daudzveidīgums

Meistaram ļoti patīk latviskais. «Latvju rakstu zīmes izmantoju savos darbos. Virtuves dēlītim viena maliņa tiek atstāta, kāda tā ir dabiskai koka mizai. Man nepatīk ļoti askētisks vai mūsdienīgs stils. Iedvesmu gūstu dabā, mežā – no līnijām un formām.»  Vienlaikus Arvis strādā ar vairākiem pasūtījumiem. «Man patīk dažādība. Nevarētu gatavot tikai vienu lietu. Ja man palūgtu izgatavot desmit vai piecdesmit brilles, tad uzreiz teiktu nē. Protams, gada laikā tās uztaisīšu, bet uzreiz nē. Desmit griežamos dēlīšus gan, jo tas ir vienkāršāk.» Liels izaicinājums Arvim bija briļļu izgatavošana. «Draugs Renārs  palūdza, vai varu tās uztaisīt, jo bija izpētījis, ka tās maksā diezgan dārgi. Abām kājiņām jābūt simetriskām, jālokās. Griezu divus, trīs parastus metāla rāmjus, eņģītes un līmēju iekšā. Tiklīdz dabūju iekšā, tā krita ārā, atkal līmēju. Ir jāatrod pareizā līme. Man ir vēl briļļu pasūtījumi,» neslēpj Arvis, kura veikums tiek novērtēts.

Izlaušanās gads

Tā kā Arvis prasmes strādāt ar kokmateriāliem slīpējis pašmācības ceļā, nepārtraukti cenšas tās papildināt. «Sekoju līdzi jaunumiem internetā, lasu intervijas. Saistībā ar koku un galdniecību vairāk vērtēju amerikāņu veikumu, kuri, manuprāt, ir aizsteigušies tālu priekšā. Piemēram, tādu kā es tur ir ļoti daudz. Gribētu aizbraukt uz pieredzes braucienā uz turieni, taisīt mēbeles vai virpot. Tur ir citāda  attieksme.» Meistars galvenokārt izmanto roku instrumentus. Lielākais darbs tiek veikts pie  darba galda – virpas, ēveles, lentzāģa, ripzāģa. «Koku pārsvarā apstrādāju ar lineļļu, varbūt ar toni. Galdnieki izvairās no zilējuma, kas kokam parādās no nepareizas žūšanas, lai gan teorētiski materiālu tas neietekmē.»

Konkurence viņu nebaida. «Ir daudzi, kas nodarbojas ar kokapstrādi, bet tādu, kā es, vēl neesmu saticis,» smaidot saka Arvis, «Priecātos, ja būtu vēl vairāk līdzīgi domājošu un uzņēmīgi cilvēku. Konkurence liek domāt un iziet ārpus saviem rāmjiem.» Viņš prot iedvesmot arī savus skolēnus uz radošiem darbiem. «Galvenais ir nebaidīties darīt un strādāt pie savām idejām. Ieceru ir daudz. Šis gads būs izlaušanās gads, kad jāiet, jāriskē un jāmet malā viss liekais.»

Monta Zelča