Rūpējas par kokamatniecības tradīcijām

Viļakas novadā dzīvo cilvēki, kas vēl joprojām tur godā seno amatu meistaru tradīcijas.

Amatniecība ir pastāvējusi tūkstošiem gadu, un nav zaudējusi savu nozīmi arī šodien. Neraugoties uz tehnoloģiju straujo attīstību un rūpnieciski ražoto preču milzīgo piedāvājumu, amatnieku roku darinājums ir neaizstājama vērtība.

Rīko amatniecības izstādi

Viļakas novada muzejā novembra beigās ar amatnieku darbu izstādes atklāšanu noslēdzās projekts «Amatniecības tradīciju kultūrvēsturiskā pārmantojamība Viļakas novadā», kurš tika īstenots ar Latvijas Valsts Kultūrkapitāla fonda un Viļakas novada domes atbalstu. Projekta laikā tika apzināti un popularizēti senos amata pratēji Viļakas novadā un viņu zināšanas nodota nākamajām paaudzēm.

Viļakas novada muzeja vadītāja Rita Gruševa un krājuma glabātāja Maija Boldāne informē, ka tika realizētas četras meistardarbnīcas, to skaitā – koka karošu grebšana pie Jāņa Šaicāna, skaidiņu plēšana un jumta uzklāšana pie Gata un Māra Rundzāniem. Amatnieku darbu izstādē bija apskatāmi koka galdi, taburetes, mucas, karotes, skadiņu jumts, kā arī austās prievītes, ādas maciņi, tautiskās jostas, kārbiņas un ādas mākslinieciskās apdares darbarīki.

Roku darbs un prasmes ir vērtības

Rita Gruševa un Maija Boldāne: «Viļakas novads vienmēr ir bijis bagāts ar senajām amata prasmēm, kuras tika nodotas no paaudzes paaudzē, taču to paliek arvien mazāk. Tradīcijas ir stipras tikai tad, kad spējām tās saglabāt un nodot zināšanas citiem.»

Koka karošu grebšanas meistardarbnīcā piedalījās Viļakas novada iedzīvotāji, galvenokārt skolnieki. Meistars J. Šaicāns neslēpa, kas pamudinājis viņu pievērsties šai amatniecības nozarei,  ka prot visādus darbus – gan plīti un krāsni samūrēt, gan kāpostu skābēšanas mucas un alus stručus, gan galdus vai krēslus izgatavot. Karotes izgatavošanai vislabāk ņemt liepas vai ozola koku, bet krēslam – egli.

Pasākuma dalībnieki ieguva zināšanas par to, kāds materiāls un instrumenti nepieciešami, lai izgrebtu karoti, kā arī paši izmēģināja roku. Daudzi meistardarbnīcas dalībnieki, divas stundas darinot savu koka karoti, nāca pie atziņas, ka tas ir darbietilpīgs process, kas prasa pacietību un iemaņas.

Ekoloģiski jumti

Rita Gruševa un Maija Boldāne: «Mūsu senči deva priekšroku lietām, kas nāk no dabas, kalpo ilgi un droši, turklāt tās bija ekoloģiski tīras un piemērotas Latvijas ainavai, tās ir gadu simteņiem pārbaudītās vērtības. Viļakas novadā skaidiņu plēšanas un jumta klāšanas tradīcijas turpina Rundzānu ģimene.»

Līdz pat pagājušā gadsimta otrajai pusei skaidu jumti klāja gandrīz katras lauku sētas ēkas un arī šodien šis materiāls tiek joprojām izmantots ne tikai veco jumtu remontam, bet dažkārt arī jaunu ieklāšanai, īpaši saimniecības ēkām.

Meistardarbnīcā viss sākās ar baļķa tēšanu – mizas noņemšanu nozāģētam kokam. Interesanti, ka šai aktivitātei bija nepieciešami vairāki instrumenti. Tas ļoti piesaistīja skolēnu interesi. Nākamais skaidiņu sagatavošanas posms bija bluķa pāršķelšana vairākās daļās, lai tālāk – jau ar īpaša motorizēta darbarīka palīdzību – plēstu skaidiņas. Tad sekoja sagatavoto skaidiņu šķirošana, jo ne visas der jumtu klāšanai. Plēstajām skaidiņām ir savdabīga smarža, kas lielākai daļai dalībnieku asociējās ar svaiga arbūza smaržu. Abi meistari jau iepriekš bija sagatavojusi divslīpju jumtiņu, kur vajadzēja sagatavotās skaidiņas uzklāt.

Paralēli darba procesam tēvs un dēls Rundzāni stāstīja par koku izvēli skaidiņām. Izrādās, liela loma ir arī laika apstākļiem, kādos koki nocirsti. Saistošs arī bija viņu stāstījums par skaidiņu plēšanai nepieciešamo materiāltehnisko bāzi, skaidiņu apstrādes procesu un skaidiņu jumtu uzklāšanas tradīcijām, kas Latvijas teritorijā ir atšķirīgas.

Skaidiņu uzklāšana jumtam bija ļoti interesants un atbildīgs moments, – katra skaidiņa jāuzliek precīzi, pretējā gadījumā lietus laikā griesti būs slapji. Pasākuma dalībnieki, īpaši jaunākā paaudze, ļoti rūpīgi un uzmanīgi lika skaidu pie skaidas, tā kā mācīja un rādīja meistari.

Āris Upenieks