Neaizmirsīsim par ērcēm!

Priecājoties par mežu bagātībām, stādot, kopjot mežu vai vienkārši baudot dabu, nevajadzētu aizmirst par piesardzību no ērcēm.

Ērces dzīvo zālē un krūmos līdz 20 cm no zemes. Tādēļ dodoties dabā ieteicams izvēlēties apģērbu no slidena un gaiša materiāla, slēgtus apavus – zābakus, bikšu galus sabāzt zeķēs, ik pa brīdim apskatoties, vai kāda ērce nav pieķērusies. Var izsmidzināt uz apģērba un apaviem arī dažādus dietiltoluamīdu vai permetrīnu saturošus kukaiņu un ērču repelentus. Pēc atgriešanās mājās jāveic visa ķermeņa apskate.

Ja ērce tomēr piesūkusies, svarīgi būtu to noņemt pēc iespējas ātrāk un saglabāt, lai tai veiktu analīzes, uzzināt par slimību ierosinātājiem un inkubācijas periodiem, lai sev veicot analīzes, saslimšana uzrādītos. Zinātnieku pētījumos varam lasīt visu par šobrīd zināmajām ērču pārnēsātajām saslimšanām: ērču encefalītu, ērlihiozi un anaplazmozi, babeziozi, tularēmiju un laimboreliozi, jeb Laimas slimību. Centrālā laboratorijā bez iepriekš minētajām, iespējams pārbaudīt ērci arī uz Rickettsia species\DNS.

Ērču encefalīts

Ērču encefalīts ir centrālo nervu sistēmu skaroša infekcijas slimība, ko ierosina vienpavediena ribonukleīnskābi (RNS) saturošs Flaviviridae dzimtas vīruss, ar ko visbiežāk inficējas no ērcēm, retāk saslimst, lietojot uzturā nepasterizētu inficētu govs, kazas vai aitas pienu.

Pēc inficētas ērces koduma tikai 10–30% uzņēmīgu cilvēku attīstās simptomātiska ērču encefalīta infekcija. Pēc aptuveni 7–14 dienu inkubācijas perioda attīstās 2–7 dienu gripai līdzīgi simptomi, t.i., drudzis, nespēks, muskuļu un locītavu sāpes. To sauc par abortīvo jeb drudža ērču encefalīta formu, un simptomi nereti pāriet paši. Ja pacients spontāni neizveseļojas, seko aptuveni nedēļu ilgs bezsimptomu periods, pēc kura attīstās neiroloģiska simptomātika, kas var izpausties kā meningīts (50%), encefalīts, meningoencefalīts (40%) meningoencefalomielīts (10%) meningoencefaloradikulīts.

Ārstēšana: Specifiskas pretvīrusu terapijas ērču encefalītu gadījumā nav, tāpēc izmanto simptomātisku ārstēšanu: pretdrudža, pretsāpju, pretvemšanas, pretkonvulsiju līdzekļus. Ir svarīgi nodrošināt adekvātu ūdens un elektrolītu līdzsvaru.

Viena no potenciālām ērču encefalīta akūtām komplikācijām ir smadzeņu tūska, t.i., paaugstināts intrakraniālais spiediens, kura terapijā smagos gadījumos var izmantot mannītu vai deksametazonu.

Ērlihioze un anaplazmoze

Ērces pārnēsā arī ērlihijas un anaplazmas, slimības izpausmes ir līdzīgas. 1–2 nedēļas pēc ērces piesūkšanās attīstās gripai līdzīgi simptomi: drudzis, galvassāpes, nogurums un muskuļu sāpes. Desmitajai daļai anaplazmozes pacientu var būt arī izsitumi, ērlihiozes gadījumā izsitumus novēro ~30%. Retos gadījumos ērlihijas un anaplazmas var ierosināt smagas slimības formas ar sepsi, diseminētu intravaskulāru koagulopātiju, meningoencefalītu u.tml.

Antivielu titrs sāk paaugstināties 7–10 dienas pēc inficēšanās, tomēr diagnozes apstiprināšanai nepieciešama atkārtota antivielu titru noteikšana pēc 1–2 nedēļām, kad jābūt vismaz četrkārtējam antivielu pieaugumam.

Ārstēšana: 10 dienas doksiciklīna terapija. Uzlabošanās parasti vērojama jau 24–48 stundu laikā.

Babezioze

Slimību ierosina Babesia ģints vienšūņu parazīti, kas iznīcina eritrocītus. Parasti slimība norit bez simptomiem. Inkubācijas periods vidēji ilgst 1–3 nedēļas. Pacienti dažkārt sūdzas par gripai līdzīgiem simptomiem, retāk iespējama arī dzelte. Smagākos gadījumos strauji attīstās drudzis – līdz pat 40 °C, smaga anēmija, elpas trūkums, vēlāk var pievienoties dzelte, centrālās nervu sistēmas bojājums, akūta sirds mazspēja un akūti elpošanas traucējumi.

Ārstēšana: Ja stāvoklis neuzlabojas arī pēc terapijas ar doksiciklīnu (jo pret to parazīts nav jūtīgs), simptomātiskiem pacientiem terapijā izmanto azitromicīna un atovakvona kombināciju, smagos gadījumos – klindamicīnu ar hinīnu.

Tularēmija

Tularēmijas ierosinātājs ir baktērija Francisella tularensis. Cilvēki var inficēties pēc ērču un odu kodumiem, saskaroties ar inficētiem grauzējiem vai to piesārņotām vidēm, lietojot uzturā inficētu pārtiku un pat ieelpojot baktērijas no salmiem un siena. Eiropā galvenās ar tularēmiju inficētās ērču sugas, tomēr tikai 1–3% ērču ir inficētas.

Tularēmija ir ļoti lipīga slimība, tāpēc riskam inficēties pakļauts ikviens cilvēks. Pēc aptuveni 3–5 dienu inkubācijas perioda strauji attīstās gripai līdzīgi simptomi: drudzis, drebuļi, galvassāpes un sāpēs muskuļos un locītavās, nelabums, vemšana un caureja. Atkarībā no baktēriju iekļūšanas ceļa cilvēka organismā izšķir sešas galvenās slimības formas:

• ulceroglandulārā – bieži hroniska, strutojoša ādas čūla vietā, kur iekļuvis tularēmijas ierosinātājs, un attiecīgo ādas apvidu drenējošo limfmezglu iekaisums;

• glandulārā – izolēts limfmezglu iekaisums;

• orofaringeālā – hronisks faringīts un kakla limfmezglu iekaisums pēc patogēna norīšanas, retāk attīstās mutes gļotādas čūlas;

• okuloglandulārā – konjunktivīts un lokāla limfadenopātija;

• pneimoniskā – visnopietnākā tularēmijas forma, kas rodas pēc baktēriju ieelpošanas vai hematogēnas izplatīšanās no citiem perēkļiem; raksturīga pneimonijas aina ar letalitāti līdz 30%;

• tifoīdā – atgādina salmonellu sepsi (akūta un smaga gaita – izteikts drudzis, mialģijas, galvassāpes, uzvedības un apziņas traucējumi).

Tularēmijas baktērija ir izturīga, bieži sastopama un viegli izplatāma ārējā vidē, tāpēc klasificēta kā A kategorijas bioterorismā izmantojama viela.

Terapija un profilakse: terapijā izmanto fluorhinolona, tetraciklīna vai aminoglikozīda grupas preparātus.

Riketsija baktērija

2010. gada martā zviedru pētnieki ziņoja par bakteriāla meningīta gadījumu sievietei, ko izraisīja Rickettsia helvetica, kas iepriekš tika uzskatīta par nekaitīgu. Riketsijas ir izplatītākas, nekā tika uzskatīts iepriekš, un ir zināms, ka tās ir saistītas ar posmkājiem, dēlēm un protistiem (vienšūnas organismi). Patogēnās riketsijas sugas pārnēsā daudzi posmkāju veidi, tostarp čigeri (ērču kāpuri), ērces , blusas un utis, un tās ir saistītas gan ar cilvēku, gan augu slimībām.  Jo īpaši Riketsijas sugas ir patogēni, kas izraisa tīfu, riketsioboku, boutonneuse drudzi , Āfrikas ērču kodumu drudzi , Rocky Mountain plankumaino drudzi , Flindersas salas plankumaino drudzi un Kvīnslendas ērču tīfu ( Austrālijas ērču tīfu). Lielākā daļa patogēno Rickettsia baktēriju ir jutīgas pret tetraciklīnu grupas antibiotikām.

Laima slimība jeb ērču laimborelioze

Ir infekcijas slimība, kuras ierosinātājs ir spirohetu dzimtas baktērija Borrelia burgdorferi. Ja ērču encefalīta gadījumā vīruss izplatās ar ērces siekalām, Laimas slimības gadījumā baktērija atrodas ērces zarnu traktā. Ērcei sūcot asinis, borēlija pakāpeniski, apmēram tikai 36 h laikā, iekļūst tās siekalās un nonāk cilvēka ādā, kur tā sāk vairoties un izplatīties koduma apkārtējos audos un ar asins plūsmas palīdzību nonāk visos citos audos. Lai nesaslimtu, svarīgi ir ērci atklāt un pareizi noņemt pēc iespējas ātrāk. Ja noņemšanas laikā tiks saspiests tās vēders, tad pats noņēmējs «injicēs» šo baktēriju cilvēkā.

Laima slimības inkubācijas periods ir no trim līdz 32 dienām, bet saslimšanas pazīmes sāk parādīties vidēji pēc 20 dienām.

Ērces piesūkšanās vietā veidojas apsārtums, kas ir agrīnā lokālā Laimas slimības stadija. Dažu dienu vai nedēļu laikā tā kļūst arvien lielāka pat līdz 5 cm diametrā, var parādīties vairākas migrējošās eritēmas, kā arī nātrenes vai cita veida ādas izsitumi. Pacienti visbiežāk jūt nogurumu, nespēku, galvassāpes, nedaudz palielinās ķermeņa temperatūra. Slimība var skart locītavas, izraisot lielo locītavu artrītu vai migrējošas locītavu sāpes, var izraisīt traucējumus sirds, nervu sistēmas darbībā, iespējams meningīts, radikuloneiropātija.

Vēlīnā stadija izpaužas kā hronisks akrodermatīts jeb lēni progresējošs ādas iekaisums kāju un roku daļās, biežāk lokalizēts uz pēdām un plaukstām, parasti asimetrisks – uz vienas rokas vai apakšstilba parādās neliela tūska ar sarkani violetu nokrāsu, biežāk atlieces virsmās un ap locītavām. Ar laiku seko ādas atrofija.

Ārstēšana: Labi ārstējas ar antibiotiku palīdzību no 2 līdz pat 4 nedēļām, īpaši laikus diagnosticēta.

30% gadījumu, it īpaši inficēšanās pirmajā mēnesī Laima borelioze analīzēs neuzrādās, lai gan saslimšana ir notikusi. Ātrāk tikt skaidrībā palīdzēs ērces nogādāšana laboratorijā. Laimborelioze nav lipīga.

Vineta Kalve