Latvijā taps vienots Meža muzejs

Latvija ir mežu zeme.  Ar mežu, mežsaimniecību un meža produktiem kopš neatminamiem laikiem cieši savijusies teju katra Latvijas iedzīvotāja dzīve.

Par to vēstures liecībās pauž latviešu tautas dziesmas:

Nebēdā, bāleliņi,

Ka paliksi parādā.

Silā viena smuidra priede,

Tā parādus aizmaksās.

Neraud’ gauži sila priede,

Ne es tevi skalos cirtu;

Cērt’ istabas pamatos,

Tur skanēsi dziedājot.

Lauksaimnieki Latvijā izveidojuši muzeju Talsos, kurš šobrīd  ir  tiešās valsts pārvaldes iestāde ar struktūrvienību «Latvijas Lauksaimniecības muzejs». Lauksaimniecība un mežsaimniecība Latvijā vienmēr gājusi roku rokā. 50% no Latvijas teritorijas aizņem  meži, nav šaubu, ka meža nozarei arī jābūt savam  muzejam.

Vēsture ir svarīga

Muzejs Senajā Grieķijā bija mūzām veltīts templis. Tā bija vieta, kur glabā un izstāda kultūrai nozīmīgus objektus. Renesanses laikā ar šo vārdu apzīmēja telpas, kur zinātnieks glabāja savu kolekciju.

Stīvens Veils (Stephen Weil), viens no muzeja profesijas vadošajiem analītiķiem un komentētājiem, savā 1998. gada Muzeju asociācijas uzrunā, kas pēc tam plaši citēta muzeju un muzeologu saietos arī Eiropā, uzsver: «Muzeju augstākais mērķis ir uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti…»  Stīvens vēlējās, lai muzeji būtu priekš kāda, nevis par kaut ko.

Lielbritānijas akcijas «Vēsture ir svarīga» 2006. gada deklarācija vēsta: «Mēs ticam, ka vēsture ir svarīga. Nesaskaroties ar savu pagātni, sabiedrība nevar gūt pārliecību par savu nākotni. Vēsture nosaka, izglīto un ietekmē mūs. Tā turpina dzīvot mūsu vēsturiskajā vidē. Nākamās paaudzes mūs vērtēs kā savas pagātnes glabātājus. Mums vēsture ir jāciena, jālolo un jānodod tālāk.»

Muzeju apmeklējumu skaits pieaug

Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra pētnieki 2018. gadā paveikuši apjomīgu pētījumu par Latvijas muzeju darbību, skatot attīstības tendences arī pasaulē un Eiropā.

Kā rāda pētījums, Latvijā muzeju apmeklējumu skaits bijis viens no augstākajiem Eiropas Savienības valstīs, ierindojoties godpilnajā piektajā vietā. Vēl aktīvāk muzejus apmeklē vien Dānijā, Igaunijā, Austrijā un Nīderlandē. Savukārt apmeklētākais muzejs Latvijā ir Turaidas muzejrezervāts, tam seko Rundāles pils muzejs, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, mākslas muzejs «Rīgas birža» un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Muzeja loma sabiedrībā

Muzeju loma pēdējās desmitgadēs ir nostiprinājusies un pieaugusi – muzeji kļuvuši par vienu no būtiskākajiem kultūras nozares apakšsektoriem, būtiski pieaugusi muzeju izglītojošā loma. No institūcijas, kuras vērtības ir stabilas un kuras pamatuzdevums ir kultūras mantojuma saglabāšana, muzejs pakāpeniski kļūst par dinamisku un atvērtu platformu – saglabāšanas, pētniecības un komunikācijas funkcijas ir vienlīdz nozīmīgas un savstarpēji cieši saistītas.

Piemēram, Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) definīcija, ar kuru saskaņota muzeju definīcija Muzeju likumā Latvijā, nosaka, ka muzeji kalpo sabiedrības attīstībai, muzeji «iegūst, uzkrāj, saglabā, pēta, popularizē un eksponē» cilvēces materiālo un nemateriālo mantojumu un vidi, kā arī sekmē sabiedrības izglītošanu un sniedz sabiedrībai emocionālu baudījumu, norādīts Kultūras akadēmijas pētījumā.

Ekonomiskā izaugsme

Lai arī Muzeju likumā noteikts, ka muzeju darbība nav vērsta uz peļņas gūšanu, tomēr tas neliedz muzejiem sniegt netiešu ekonomisko ieguldījumu: nodrošinot darba vietas, piesaistot tūristus, no kā gūst labumu ar tūristu apkalpošanu saistītie uzņēmumi (viesnīcas, ēdināšanas uzņēmumi, transporta uzņēmumi, izklaides industrija u.c.), kalpojot kā resurss radošajām industrijām u.tml. Tostarp Muzeja likums paredz arī muzeja tiesības veikt saimniecisko darbību, tai skaitā suvenīru un iespieddarbu tirdzniecību, ja tā ir nepieciešama muzeja pamatfunkciju un darbības veicināšanai, tātad – muzeji var dot arī tiešu ekonomisko ieguldījumu.

Muzeji, kas apzināti atbalsta atsevišķu tautsaimniecības nozari, vairo sabiedrības zināšanas par nozares sasniegumiem un pakalpojumiem, veidojot labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret šo nozari, stimulējot jaunradi un jaunu sadarbības projektu veidošanos, kā arī mudinot interesentus apgūt nozarei nepieciešamās prasmes un izglītību un kļūt par daļu no tās. Tādējādi muzeji sekmē noteiktās tautsaimniecības nozares attīstību un netieši sniedz pienesumu ekonomiskajai attīstībai kopumā.

Meža muzeja veidošanas simtgade

Kā «Meža Avīzei» pastāstīja mežkopji, kuri apkopojuši meža nozares vēstures zināmos faktus, jau drīz pēc Latvijas proklamēšanas mežkopji apzinājušies, ka nepieciešams pastāvīgi veidot  sabiedrības izpratni par mežu, par mežsaimniecību, ka tā jāsaista ar atskatu pagātnē. Šo atziņu atbalstot, jaundibinātais Meža departaments izveidojis ekspozīciju, kurā tikuši izvietoti dokumentālie un lietiskie mežkopības materiāli, kā arī ar floru un faunu saistītie eksponāti. To nosaukuši par Meža muzeju. Laika gaitā tas pilnveidojies un savus uzdevumus  veiksmīgi pildījis līdz pat okupācijām XX gadsimta četrdesmito gadu sākumā. Nav drošu ziņu par to, kur palikuši toreizējie muzeja eksponāti, atskaitot daļu, kas nokļuva zooloģiskajā dārzā, kura dibinātājs bija Meža departaments.

Aktivitātes par Latvijas mežu vēstures izzināšanu un saglabāšanu atsākušās tikai XX gadsimta septiņdesmitajos gados. Toreiz bijuši mežkopji, kuri apzinājās par meža nozari vēsturiski sakrātās vērtības, izpratuši to nozīmi tagadnē un nākotnē un sākuši vākt tās vienkopus. Tas izpaudies gan vācot privātās kolekcijas, gan veidojot ekspozīcijas, ar meža vēstures liecībām. Tās tikušas izvietotas nozares uzņēmumu un iestāžu pārziņā esošajās telpās, un to uzturēšanas izdevumus seguši šie valsts uzņēmumi.

Tā mežkopju Jāņa Metuzāla un viņa kundzes mērķtiecīga darba rezultātā radies ar mežu, ar meža nozari saistītu priekšmetu, dokumentu un citu lietu krājums Valdemārpils mežniecībā.  Vēlāk to jau varējis nosaukt par meža muzeju.

Atzīstamu darbu veicis mežsaimniecības inženieris bijušais Aizputes MRS direktors Antons Gubāts, kurš ar meža vēsturi un medību saimniecību saistītās lietas vācis un sakārtojis stendos, kas noderēja sabiedrības izglītošanai. Tā radās Boju meža muzejs. Līdzīgi tika izveidotas Ķirbižu meža ekspozīcijas Ilgas Golubovskas gādībā, muzejs Žīguros ar Annas Āzes iniciatīvu, eksponātu krātuves Ogrē un Tetelē, par ko rūpējās mežkopis Marģers Kalniņš u.c.. Paliekošu ieguldījumu, meža nozares vēsturisko materiālu apzināšanā un uzkrāšanā ir veikusi meža nozares patriote, Latvijas Kultūras fonda Meža vēsturnieku kopas vadītāja, mežkope Aija Zviedre.

Bija radusies loģiska nepieciešamība visus šos krājumus savākt vienkopus. Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas vadība tās ministra Leona Vītola personā toreiz nolēma, ka meža muzejam Latvijā ir jābūt. Bet kur? Tika nolemts pārņemt Jaunmoku pils ēku kompleksu, vēsturisko medību pili, Meža ministrijas valdījumā un tajā izveidot valsts nozīmes Meža un medību muzeju. Pārņemšana tolaik bija vienkārša – jāpanāk vienošanās starp divām ministrijām, un katrai no tām bija jāizdod pavēle par pamatlīdzekļu nodošanu «no bilances bilancē». Tā Jaunmoku pils ēku kompleksu 1974.gadā pārņēma Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija.

Tad sākās darbs senās medību pils restaurācijā un piemērošanā muzeja vajadzībām. Šis darbs tika uzticēts toreizējai Talsu mežrūpniecības saimniecībai, kuru vadīja nozarē pieredzējušais un medību lietās zinošais direktors Adrians Ģērmanis. Tiešos celtniecības un restaurācijas darbus sākumā vadīja  Pēteris Timinskis, bet vēlāk, no  1978.gada, mežsaimniecības inženieris Andris Vītols, kurš iznesa visu darbu smagumu, pienākumus veicot ar atbildību, vispusīgi pamatoti un ieinteresēti, ar domu par meža nozari pagātnē un nākotnē.

Vienlaicīgi ar būvdarbiem toreizējās muzeja vadītājas Baiba Šulce un Inese Laiviniece, kā arī citi darbinieki ar entuziasmu un mīlestību, ar darba svarīguma izpratni vākuši un kārtojuši muzeja materiālus līdz pat pirmo ekspozīciju atklāšanai. Koncepcija par Jaunmoku Meža muzeju tapusi pirmās direktores B. Šulces vadībā.

Muzeja veidošanas darbs Jaunmokās apsīcis ar neatkarības atgūšanu, sākot no 1991. gada.  Ar nožēlu konstatējam, ka toreiz jau pašā sākumā daudz kas, līdzīgi kā visā valstī, rūpniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā u.c., arī meža nozarē bijušais, esošais un aizsāktais, tika atstāts vai likvidēts, bez pēctecības un analīzes.  Kā padomju iekārtas paliekas!… Notika visādas reorganizācijas un rezultātā pazuda liecības pat par meža darbinieku lomu Barikāžu laikā, cilvēki nesaņēma pelnīto atzinību. Bez ievērības palika pat skolotāja, LLU Meža fakultātes profesora Zigurda Saliņa vadībā, 2008.gadā izstrādātais Meža muzeja veidošanas projekts, kura tapšanā dalību ņēma gandrīz 20 pieredzējuši nozares speciālisti.  Meža nozares vadošajām institūcijām reizē ar šo projektu tika iesniegts aicinājums veidot valsts nozīmes Meža muzeju.

Ideja par vienotu meža muzeju šodien

Zinot gudrību: «Kas vēsturi ciena, to nākotne svētī», un, vadoties pēc patiesības, ka ne no kā nekas nerodas, meža nozares entuziastu grupa (Jānis Ķirsis, Valdis Kupcis, Varis Sīpols, Andris Krūmiņš u.c.)  apzinoties, ka situācija meža nozares vēstures saglabāšanā ir kļuvusi kritiska, fragmentārās kolekcijas posta «laika zobs», meža saimes veterāni nepārtraukti un nepielūdzami atstāj mūs un līdz ar viņiem zūd vērtīgas liecības, nav apzinātas daudzas vēsturiskās privātkolekcijas, atribūti un pierādījumi, bet prof. Z.Saliņa izstrādātais Meža vēstures muzeja veidošanas projekts  ir jārealizē, vēloties turpināt bijušo kolēģu iesākto, 2014. gadā uzrunāja mežinieku sabiedrību – mežkopjus,  meža izstrādātājus, kokrūpniekus, finiera un papīra ražotājus, ar meža nozari saistītos sabiedriskās organizācijas, privātpersonas uc., ar aicinājumu veidot biedrību «Meža vēstures muzejs».

Kā norāda biedrības «Meža vēstures muzejs» valde, 2014.gada 18. augustā notika iniciatīvas grupas sēde, kurā piedalījās Roberts Strīpnieks, Juris Biķis, Andis Krēsliņš, Aivars Tauriņš, Varis Sīpols, Jānis Ķirsis, Jānis Vanags, Valdis Kupcis, Andris Krūmiņš, kurā nolēma dibināt biedrību «Meža vēstures muzejs», ar atrašanās vietu Ogrē, bijušajā un tagadējā «Kursu bāzē».

2014.gada 25.septembrī tika nodibināta biedrība «Meža vēstures muzejs», kurā kā biedri iestājās 15 fiziskas personas (tai skaitā, nozares veterāni Valentīns Lazdāns, Uldis Krūmiņš, Juris Matīss, Romāns Kumerovs, Andris Ziemelis, u.c.) un 6 juridiskas personas (tai skaitā, AS «Latvijas valsts meži», Latvijas valsts Mežzinātnes institūts «Silava», Meža fakultāte, SIA «Billerudkorsnas Latvija», u.c.).

Biedrības «Meža vēstures muzejs» (BMVM) valdes priekšsēdētājs Valdis Kupcis: «No sākotnējās ieceres iestāties biedrībā atteicās AS «Latvijas Finieris», pamatojot to ar jaunas biroja ēkas celtniecību, kurā izveidos finiera un saplākšņa ražošanu kā vēsturisko liecību par nozari.

Biedrības darbībai tika formulēti mērķi. Tika uzsākta iespējamo eksponātu sistematizēšana un izvietošana krātuvē, kur uz 2020.gada 01.janvāri atrodas 16 tūkstoši muzeja priekšmetu un apstrādi gaida apmēram 50 tūkstoši muzeja priekšmetu.

Izvirzīto uzdevumu veikšanai Biedrība no dibinātājiem saņēma finansiālos līdzekļus, kuri sākuma periodā it kā bija apmierinoši, tomēr darbus izvēršot, izrādījās nepietiekami, jo Meža attīstības fonda (MAF) piešķirtais finansējums no 10 tūkstošiem eiro 2015.gadā nokrita uz 2 tūkstošiem eiro 2018.gadā.

Vēlāk, līdzekļu nepietiekamības dēļ nebija iespējams veikt visus nozīmīgos uzdevumus, kā iecerēto ekspozīciju izveidošana apskatei un materiālu apstrādes turpināšana.

BMVM valde, lai rastu risinājumu Meža muzeja izveidošanai, organizēja sarunas ar  AS «Latvijas valsts meži» (LVM) vadību R.Strīpnieku, E. Zakovicau un LVM padomes priekšsēdētāju  J.Jansonu, ar Zemkopības ministru J. Dūklavu un meža departamenta direktoru A. Ozolu.

Biedrības valde izvirzīja priekšlikumu meža muzeju veidot, administratīvi to iekļaujot LVM struktūrā, tādējādi likumīgi atrisinot finanšu jautājumu. Ministrs  J. Dūklavs šo priekšlikumu atbalstīja. Pēc A. Ozola solījumiem jautājumu atrisināt kardināli, līdz šim nav saņemti jel kādi norādījumi vai risinājumi, izņemot to, ka 2019.gadā tika piešķirti 7 tūkstoši eiro no MAF, lai savāktos materiālus nodotu akreditētam muzejam, nenorādot kuram. Ņemot vērā, ka Latvijā nav neviena cita akreditēta meža muzeja, kā muzejs Jaunmokās, bet tur pašlaik šādu materiālo vērtību apjomu nav iespējams izvietot,  BMVM valde nolēma šādu darbību neveikt,  bet turpināt darbu to apstrādē, izzināšanā  un iespējamā eksponēšanā Ogres Kursu bāzē. Iespējas šādam risinājumam pašlaik tiek izskatītas.

Piektajā BMVM darbības gadā (2019.) tiešo uzdevumu  veikšanai finansiālo līdzekļu vairs praktiski nebija, kā rezultātā darbs pie materiālu izzināšanas praktiski netika veikts, atskaitot materiālu iegādi. Līdz ar to, darbs pie meža nozares vēstures liecību apzināšanas un muzeja materiālu krātuvēm, nerunājot jau par muzeja izveidošanu ir pilnībā apstājies, kas, mūsuprāt, Latvijas valstij, kuras ievērojamākā dabas bagātība ir mežs, ir nepiedodami, tāpēc ir nepieciešama radikāla nozares vadības pozitīva iesaiste šajā procesā.»

Meža muzejam Latvijā jābūt!

«Jau kopš seniem laikiem koksne ir izmantota apkurē, būvniecībā, mēbeļu un dažādu sadzīves priekšmetu izgatavošanā, bet mūsdienās meža nozare un koksnes pārstrāde attīstījusies par vienu no svarīgākajām Latvijas tautsaimniecības jomām. Mežs ir dziļi iesakņojies mūsu kultūras tradīcijās. Pats par sevi augošs mežs, protams, reprezentē skaistu dabas vērtību, bet par «zaļo zeltu» tas kļūst tāpēc, ka esam iemācījušies to gudri izmantot un apsaimniekot – gan saglabājot dabas bagātību, gan nodrošinot resursus valsts izaugsmei un sabiedrības labklājības vairošanai,» vēsta 2016. gadā izdotais meža nozares darbības apkopojums «Meža nozare Latvijas 25 neatkarības gados».

Lai uzzinātu LR Zemkopības ministrijas viedokli par Meža muzeja izveidi, uzdevu jautājumu LR Zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājam Jānim Eglītim, saņemot sekojošu atbildi: 

«Uzskatu, ka vienota Meža muzeja izveide meža nozares attīstībai ir ļoti svarīga un būtiska. Šobrīd ir jāatrod vislabākais risinājums, kā nodrošināt jau savākto muzeja priekšmetu glabāšanu un atrast piemērotākās telpas muzeja izveidei. Viens no priekšlikumiem ir, ka tas varētu būt arī  Ogres tehnikuma telpās. Bet ir jāsakārto juridiskās detaļas. Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards uzskata, ka viennozīmīgi vienots Meža muzejs būtu būtisks meža nozares papildinājums gan vēstures izpētē, gan kopumā, lai sniegtu sabiedrībai zināšanas par meža apsaimniekošanas procesa ilgtspējību. Vienots Meža muzejs ir vajadzīgs, jo mežs ir viena no mūsu vērtībām, kas iet cauri gan vēstures ritējumam, gan nes lielu finansiālo ieguldījumu Latvijas attīstībā un ekonomikā. Tas ka līdz šim šāds muzejs nav ticis izveidots ir Zaļo un Zemnieku savienības neizdarība, ko mēs arī esam gatavi labot un atrisināt.

Šobrīd ir situācija, ka ļoti daudz muzeja priekšmetu ir kolekcionējuši un ilgā laika posmā apkopojuši nozares entuziasti savās privātās kolekcijās, darbojoties savas iniciatīvas vārdā. Jādomā kā mēs varam apvienot šo privāto nozares aktīvistu iniciatīvas ar nepieciešamību pēc vienota nozares muzeja un jāmeklē veiksmīgākais risinājums, kā apvienot vērtības vienkopus.

Vai tas būtu valsts vai pašvaldības vai privātā sektora pārvaldījumā, manuprāt tas ir sekundārs jautājums. Primāri jārisina jautājums par telpām, jāatrisina jautājums, kādā veidā mēs veicam sakrāto vērtību apvienošanu viena muzeja fondā.

Līdz šim entuziasti ir saņēmuši finansējumu no Meža attīstības fonda, lai nodrošinātu muzeja priekšmetu glabāšanu atbilstoši Muzeju likuma noteikumu kritērijiem. Šobrīd ir sācies jauns periods, ir priekšlikumi un ir arī nepieciešamība. Jautājums atkal ir aktualizējies un tas jāatrisina, lai visi būtu ieguvēji un nozares pārstāvji un entuziasti nejustos apdalīti.»

Vineta Kalve