Krāšņās dzimtenes atmiņas gleznās

Latvijas skati ar viensētām, kuras iekļauj bagātīgi meži, ir mākslinieka Jāņa Zuntaka iemīļotākā darbu tēma. Iespējams, ka trimdas latvietis J. Zuntaks, gleznojot ārzemēs, arvien atminējies saulainās dienas mājās, jo attēlotajos kokos, kas  kā krāšņas puķes zied gleznas priekšplānā, gan citviet, dominē gaišas un košas krāsas.

Stalti un krāšņi pat ziemas spelgonī

Jānis Zuntaks dzimis Liepājā 1906. gada 16. septembrī. Dzīves pirmos gadus pavadījis Liepājā, kur mācījās Liepājas mākslas amatniecības skolā, savukārt pēc tam – Latvijas Mākslas akadēmijā. Pēc akadēmijas absolvēšanas 1939.gadā J. Zuntaks atgriezās Liepājā, lai kļūtu par zīmēšanas skolotāju J. Čakstes pamatskolā. Bet no 1941. gada līdz 1944.gadam viņš vadīja dekoratīvo darbnīcu Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā.

Sākoties 2. Pasaules karam, Jānis Zuntaks devās trimdas gaitās uz Vāciju, bēgļu nometni Augsburgā. 1948.gadā J. Zuntaks Vāciju pamet un dodas uz Argentīnu, bet 10 gadus vēlāk – uz Toronto, Kanādā. Visu šo laiku Zuntaks nepārstāja gleznot – vairākās viņa gleznās attēlotās ainavas atgādina Latvijas dabu. Tikmēr Latvijā esot palikušas vairāk kā 150 Jāņa Zuntaka gleznas, kuru liktenis pēc kara gan vairs nav zināms.

Jāņa Zuntaka gleznas mūsdienās glabājas vairākos Latvijas muzejos, tos dāvināja J. Zuntaka meita Vijas Zuntaka – Bērziņa no ASV un dēls Alvis Zuntaks 2006.gadā. Tajās attēlotas vairākas ainas, kuras redzējis mākslinieks laikā līdz 1978.gadam, atrodoties Kanādā kādā vietā, kuras daba esot bijusi ļoti līdzīga Latvijas skatiem.

Šajā laikā Zuntaka daiļradē ienāca arī rudens un ziemas skati. Gleznojot ziemas skatus, J. Zuntaks iemīlējis gan sniega vizēšanu, kas attēlota nevis maziem, punktveida otas triepieniem, bet bagātīgi iemērcot otu krāsā, kā arī kokus un to mainību tuvumā un tālumā. Īpaši J. Zuntakam paticis atainot Latvijas skatus ar viensētām, kuras iekļauj bagātīgi meži. Pastozie krāsas triepieni atklāj dabas toņu bagātību – mākslinieks virtuozi parāda dienas rītus un vakarus, uzsverot to, kas tai brīdī ainavā vairāk izgaismots. Īpaši izceltie meži kā varenas jostas apņem savrupas saimes ēkas, bet kā krāšņas puķes zied savrupi koki gan gleznas priekšplānā, gan citviet. Iespējams, ka J. Zuntaks, gleznojot ārzemēs, arvien atminējies saulainās dienas mājās, jo attēlotajos kokos dominē gaišas un košas krāsas. Savukārt tālumā redzamie meži stāv droši un sargā saimes mājas.

Trimdas mākslinieku darbi ļoti bieži ir simbolu pilni, arī Jānis Zuntaks savos iekļāvis atmiņas par mājām, kas redzamas kokos – neatkarīgi no tā, vai savrupi vai vairāki kopā – tie stāv stalti un krāšņi pat ziemas spelgonī.

Guna Dancīte