Koks paglābj, lai nodotu cilvēkiem savu vēstījumu

Ritvars Točs no Madonas novada īpašas spējas sevī atklājis pēc kāda nelaimes gadījuma.

Viņš kritis pa nogāzi un būtu gājis bojā, ja laimīgā kārtā nebūtu aizķēries aiz kāda oša, kurš izglābis dzīvību.

Kārklu villaines un egļu deķi ir realitāte

Dieviņš bija mazs vīriņš,

Gudrs viņa padomiņš.

Tas varēja priedi vērpt,

Ozoliņu šķeterēt.

Latv.t.dz.

«Šis gadījums notika 2014. gadā. Kad pēc negadījuma biju atkopies, manī radās vēlme darboties ar kokaugiem un sevī atklāju zināšanas, kā no kokiem var iegūt vilnu, izgatavot dažādus apģērbus un citas saimniecībā noderīgas lietas.» Tagad jau vairākus gadus viņš aktīvi darbojas savā arodā un dalās ar sen aizmirstām gudrībām. «Vispirms ievācu mirušu koku mizu un lūksni, tad izgatavoju vilnu. Pēc tam vērpju un aužu. Nekādas stelles neizmantoju. Strādāju ar seno baltu metodēm. Izmantoju rāmi. Varu pateikt, ka daudzas tautas gudrības atrodamas dainās. Tur rakstīts par 22 koku vilnām. Dabā gan esmu saskaitījis 35. Piemēram dainās rakstīts par baltu kārklu villainīti un egles deķiem. Process patiesībā ir vienkāršs. Galvenais jāatrod nesen miruši koki. Piemēram, liepas un gobas. Koki mežā nogāzušies rūgst atkarībā no skābā lietus daudzuma. Izmantoju kokus kas nostāvējuši apmēram gadu. Noplēšu lūku lentīti. Apkaltēju un tad nesu uz mārku un iemērcu. Tad zem sloga turu tur līdz maijam. Maijā izvelku no ūdens, tad lūksnes kārta atnāk vaļā. Noplēšu lūkus pīšanai un vērpšanai. Jo resnāks koks, jo vairāk lūksnes. Var būt pat 80 kārtas. Liepas un gobas mizu var atrast ne tikai mežā, bet arī gateru krautuvēs. Ja no lūkiem grib veidot vilnu, tad tos saplēš un izmazgā. No lūkiem var veidot striķus un pat koklēm stīgas. No liepas auduma var izgatavot zeltainus kamzoļus. No mizas atšķeļas zeltainas lentītes. No tām var pagatavot vaska drānu. Vissmalkākā vilna sanāk no liepu zariem. Liepas vilnu agrāk izmantoju, lai pirtī mazgātos. Audums sanāk ļoti patīkams, labi vērpjas. Gobas šķiedras ir izturīgas. labi vērpjas. Tās labi izmantot pīšanai un vīšanai. No gobas vilnas izgatavoja kreklus, arī maziem bērniem,» stāsta Ritvars Točs.

Ozols apģērbj, pabaro un izārstē

«Viena no vērtīgākajām koku sugām ir parastais ozols. Agrāk cilvēki ozola zīles izmantoja, lai rotātos. No zīlēm taisīja vainagus. Daži pat svēra divus kilogramus. Izmantojama ne tikai ozola miza un lūksne, bet arī citas daļas. No zīlēm var pagatavot kafiju. To var noraudzēt par kvasu, bet to pēc tam par alu. Zīļu alus pats no sevis tālāk pāriet konjakā, kas garšo pēc upeņu balzama. Laikos, kad labība nepadevās, cilvēki, lai izdzīvotu ozola zīles samala un sanāca milti. No tiem varēja cept maizi, plāceņus un pat pelmeņus. Ozols bija Viduslaiku cilvēku balsts. Tas apģērba, pabaroja un ārstēja,» stāsta Ritvars Točs. Lai iegūtu šķiedru, ozola koksnei jārūgst divus gadus. To mazgā un izsukā. Šķiedrai varot būt arī balta, brūna un sarkanīga nokrāsa. Agrāk no ozola šķiedras auda filčus, cimdus un cepures. Sevišķi silti ir no ozola vilnas taisīti dūrainīši. Pat dainās tas pieminēts. Īpašs ir baltozols. Tas ir tik balts, kā sniegs. Tāds veidojas, kad koku salnas apēd. Baltozols parasti veidojas no lauztajiem ozoliem, kas stāvējuši ne ilgāk kā trīs gadus. Vilnu savērpj un pēc tam ar nātres diegiem sašuj.

Vērtīgie vītoli

«Parastais vītols ir pats mīkstākais koks. Mizu iegūst ziemā vai vasarā. To noplēš un ar ūdeni nomazgā. Tad šķiedra labi atdalās. Iegūto vilnu izsukā ar suku.  No vītola vilnas var iegūt kamzoļus, kreklus un kroņus. Arī šķietami mazvērtīgo kārklu varam izmantot savā labā. Piemēram no pelēkā kārkla taisīja visus audumus. Balto kārklu ievāc ziemā, ja temperatūra nav zemāka par 15 grādiem. Šķiedra atšķeļas labi. To izmazgā un izsukā. Viss, kas dabā ir balts kļūst dzeltens, jo saule apēd. No kārkla vilnas var gatavot villainītes un pat jostas. Interesanti, ka kodes no kārklu vilnas mūk projām. Ķirmis arī neēd, jo nepatīk saldenīgais, miecvielām bagātais aromāts,» ar savu pieredzi dalās Ritvars Točs.

Ganiņš biju, ganos gāju,

Gana rota mugurā:

Skuju brunči, egles deķis,

Garais tāšu zebenieks.

Latv.t.dz.

Turpinājums nākamajā numurā.

Raksta autors izsaka pateicību Meža konsultāciju pakalpojumu centra mežsaimniecības konsultantei Ingai Bušai par atbalstu publikācijas sagatavošanā.

Raimonds Mežaks, mežkopis