Koka cepures un kurpes no visas pasaules

Nesen atvērtajā muzejā «Cepures pasaule» izstādītajā kolekcijā ir arī cepures un kurpes no koka. Plašās cepuru un apavu kolekcijas oriģinālo un neparasto eksponātu klāstā ir tieši koka izstrādājumi, izgatavoti dažādos gadsimtos visā pasaulē.

Daudzu gadu darbs apkopots muzejā

Katram eksponātam ir savs stāsts un vēsture, kas aizved ceļojumā uz tālām pasaules valstīm. Muzeja dibinātājs ir etnogrāfs, lingvists Kirils Babajevs no Krievijas, kurš galvassegu kolekciju veidoja 12 gadus.

Pirmā cepure tika nopirkta Taizemē 2002. gadā. Apbraukājis 110 valstis un apkopojis apmēram 500 eksemplāru, no kuriem 350 izstādīti muzejā Rīgā, bet ik pa laikam tā kolekcija tiek papildināta ar jauniem eksponātiem. Tie skatāmi trīs zālēs un atceļojuši no Krievijas, Eiropas, Baltijas valstīm, Āzijas, Tuviem un Tāliem Austrumiem,  Āfrikas, Dienvidamerikas un Okeānijas salām – Indonēzijas, Birmas un citām. Interesanto eksponātu klāstā ir cepures, kas gatavotas ne tikai no koka, bet arī no tā lapām, piemēram, banānkoka.

Apavu kolekcijas autore ir lingviste Aleksandra Arhangeļska, kas savākusi tradicionālas etniskas koka kurpes no plašās pasaules.

Šamšura – cepure, kurā izmantots koks, atceļojusi no Krievijas, Kostromas apgabala 19.gadsimta. Galvassega paredzēta precētām sievietēm. Izgatavota no katūna auduma, kurš apšūts ap cepures koka pamatu un palīdz veidot galvassegas priekšējo daļu izliektu, kas bija raksturīgi daudzām cepurēm Krievzemē.

Tulas apsēju (19.gs. beigas – 20.gs. sākums) izgatavoja no kokvilnas ar brokāta auduma elementiem un rotāja ar koka karekļiem, kas bija aptīti ar brokāta diegiem. Meitenes šādu greznu galvassegu uzlika svētkos. Ejot dekoratīvie koka elementi kustējās un pievērsa puišu uzmanību.

Indijas padukas – antīkas koka iešļūcenes ar kokgrebumiem savulaik nēsāja dižciltīgie svinīgu ceremoniju laikā. Interesanto stiprinājumu starp pirkstiem veidoja no koka, metāla un ziloņkaula. Šādus apavus izgatavoja pēc individuāla pasūtījuma.

Dejotāja galvassega no koka, atvesta no Nigērijas, Kalabaras, 20. gadsimts. Pieder idžo tautai. Ceremonāla cepure, kuru dejas laikā piesien pie galvas, bet tajā pašā laikā galva un ķermenis tiek apsegti ar speciālu tērpu, tāpēc skatītājiem rodas iespaids, ka dejo nevis cilvēks, bet gars, kas viņā iemiesojies. Galvassegas augstums – 40 cm, sver apmēram 3– 4 kilogramus.

Čivara, dejotājas galvassega sievietei, kas simbolizē cilvēku – antilopi,  saglabājusies no bambara cilts Āfrikā, Mali, 20.gadsimts. Cilts iedzīvotāji bijuši pateicīgi antilopei, jo leģenda vēsta, ka antilope savulaik iemācīja viņiem apstrādāt zemi un iegūt barību, tāpēc to nēsāja uz galvas un dievināja. Čivarai ir vairāki veidi, visi attēlo totēmu antilopi.

Horizontāla čivara arī izgatavota no koka, to piestiprina pie dejotāja galvas, bet pie čivaras tiek piesietas lentas. Dejotājs uzliek arī apmetni, un viņā it kā iemiesojas antilopes gars.

Maska – cepure tavu, darināta no koka mizas, atceļojusi no Dienvidamerikas, Kolumbijas, 20.gs. vidus. Vīrieši izmanto deju rituālos, kas ilgst četras dienas. Pēc rituāla, ka veltīts cilts locekļa nāvei, masku sadedzina. Tā simbolizē dzīvniekus, cilvēkus un garus.

Pongots no Filipīnām – lūku apsējs (izgatavots no koka mizas apakšslāņa), apdarināts ar sarkanām pērlēm un dekorēts ar zirga astriem. Šodien pongotus izgatavo no vilnas, nēsā zemnieki, bet agrāk – kareivji.

Una Zeltkalne