Katrs koks ar savu portretu

Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas 4. kursa studentei, jaunajai māksliniecei Sandrai Strēlei tuva ir meža tēma.

Gan mežs, gan dažādās koka formas un koksnes struktūra spilgti iezīmējas viņas lielformāta instalācijās, kuras bagātina izcila krāsu izjūta un aicinājums veidot ciešu dialogu ar skatītāju.

Gleznas un daba

Viņa gleznojusi gan figurālus darbus, gan ainavas. «Savos darbos noteikti vēlos radīt sajūtas. Esmu domājusi par to, vai skatītājam ir interesanti skatīties tikai gleznas, tāpēc sāku mēģināt kombinēt gleznas kopā ar objektiem,» atklāj viņa. 2012. gada rudenī bijušajā fabrikā «Kokvilna» izstādē «Mežā» māksliniece nolēma 4 lielformāta gleznas papildināt ar dabīgiem objektiem – kokiem. «Gleznās šie koki tika atainoti. Vēlējos, lai veidojas saikne – objekts, kas tiek gleznots, tiek arī blakus izstādīts. Tas nozīmē, ka daļiņa no fizikālās ainavas tika ienesta telpā,» māksliniecisko koncepciju ieskicē Sandra. Izstāde tika veidota kopā ar Tallinas universitātes Baltijas filmu un mediju skolas audzēknes Dārtas Putniņas darbiem – fotogrāfijām un videoinstalācijām.

Sandra jau ilgu laiku interesējas par meža tēmu, taču viņu vilina gleznas apvienot ne tikai ar objektiem, bet arī ar skaņas elementiem. «To jau īstenoju izstādē bijušajā kokvilnas fabrikā. Kad 2. kursā bija vasaras plenērs, daudz gleznojām laukā. Tad man radās ideja par lielformāta gleznām, taču vēl nezināju, ka tās kombinēšu kopā ar kokiem. Un tad vienā naktī sapnī redzēju, lai gan tas var šķist komiski, ka kādam māksliniekam, nevis man, bijusi šāda izstāde, lai gan tā ir mana ideja,» smaidot atceras gleznu autore.

Mežs «ienāk» baznīcā

«Otrās izstādes prezentācija notika šopavasar. Lai gan tā tika atklāta Ēģiptes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kas atrodas netālu no Daugavpils, ar šo izstādi aizsāku ciklu «Mežā». Baznīca ir pamesta, dokumentāli tā nevienam nepieder, tai visapkārt atrodas mežs. Sazinājos ar luterāņu draudzi, kas atļāva man tur rīkot izstādi. Tai veidoju lielformāta instalāciju. Mēģināju mežu ar mākslas palīdzību «ienest» baznīcā, jo tā, iespējams, sagrūs, ja netiks atjaunota. Tur joprojām ir izstādīta liela glezna ar īstiem kokiem.» Ciklam «Mežā» paredzēta arī 3. daļa. «Agrāk Vecmīlgrāvī bija liela kokzāģētava. Esmu veidojusi lielformāta gleznas ar skatiem no šīs kokzāģētavas, ko papildināju ar īstiem lieliem celmiem. Šī daļas darbi apskatāmi vienlaikus ar Dārtas Putniņas veidotu  nelielu dokumentālu filmu, kurai aprīļa nogalē notika pirmizrāde.»

Elastīgā eļļas tehnika

Viņa vērtē, ka māksliniekam krāsu izjūta laika gaitā mainās. «Darbos, kas bija skatāmi fabrikā «Kokvilna», izmantoju košus toņus. Tos gleznoju ar rūpnieciskām krāsām, apvienojot tradicionālās eļļas un akrila krāsas. Tagad esmu iemīļojusi pelēko, zaļgano krāsu gammu. Vēlos eksperimentēt un meklēt dažādas kombinācijas. Antverpenē esot, veidoju nelielus darbus, un tad sāku izmantot arī akvareli un krītiņus. Vistuvākā laikam man tomēr ir eļļas tehnika, jo tā ir elastīga un piedāvā plašas iespējas.» Viņai neesot svešas sajūtas, kas rodas periodā, kad tiek ģenerētas tikai idejas, bet praktiskā realizācija seko vēlāk. Sandras mākslinieciskajā bagāžā ir vairākas personālizstādes. Pagaidām viņai nav savas darbnīcas, tāpēc studente strādā mājās.

Mākslas ceļš vilinājis, mācoties Rīgas 1. ģimnāzijā, kad paralēli apmeklējusi mākslas skolu. Vienā brīdī sapratusi – intereses vairāk saistās nevis ar matemātiku, bet zīmēšanu un gleznošanu, tāpēc vidusskolas laikā iestājusies sagatavošanās kursos Mākslas akadēmijā. «Mēģinu sevi noskaņot darbam, kad ir brīvās dienas un negaidīt iedvesmas mirkli. Mākslinieka profesija prasa regulāru darbu tāpat kā jebkurš cits. Tehniskai varēšanai ir jābūt lielai, ja tajā brīdī nav iedvesmas gleznot, bet, ja tā ir, tad rezultāts ir vēl labāks.» Pirmie darbu vērtētāji ir draugi, lielākā daļa no tiem ir mākslinieki, tālāk tie tiek nodoti pasniedzējiem akadēmijā vai skatītājiem. Sandra 2012. gadā kļuva par Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiāti – stipendiju konkursa kārtībā šis fonds pirmoreiz piešķīra labākajiem topošajiem māksliniekiem, lai atbalstītu viņu radošās aktivitātes – braucienus uz ārzemēm un palīdzētu noorganizēt izstādes. «Tas nozīmē spert milzīgu soli uz priekšu, jo dod iespēju jaunajiem māksliniekiem kļūt atpazīstamiem un gūt finansiālu atbalstu.»

Nostāja – būt godīgai

Kad Mākslas akadēmija būs absolvēta, Sandra plāno maģistrantūras studijas ārpus Latvijas – visdrīzāk Antverpenē. Jaunajai māksliniecei ir interese to darīt Beļģijā vai Nīderlandē, kur ir lieliskas iespējas attīstīties glezniecībā. Māksliniecisko darbību tālākā nākotnē plānojot saistīt gan ar Latviju, gan ārzemēm, jo gleznotājam ir jādomā arī par iztiku, taču nevēlas zaudēt piederību savai valstij. Jūnijā tiks atvērta viņas diplomdarba izstāde tāpat kā kursa biedriem kādreizējā Preses namā, tāpēc patlaban ir ļoti darbīgs laiks, kad domas kavējas galvenokārt pie tās. «Kādreiz dzīvoju Vecmīlgrāvī, tāpēc darbos būs attēlotas mīļākās bērnības vietas – mežs, pa kuru pastaigājos, sēņoju un ar draudzeni rīkojām pikniku. Pateicoties bērnības atmiņām, mani vizuāli uzrunā priedes, kas augušas piejūras klimatā.»

«Tie tradicionāli būs lielformāta darbi, kas kombinēti ar objektiem.  Daļa darbu jau gatavi, daļa vēl top. «Mēģinu visu izdarīt laicīgi, lai nav liels satraukums. Tas traucē gleznošanai, bet, protams, ir tādi darbi, kas top iepriekšējās naktīs. Vienlaikus būs skatāma Teterevu fonda atbalstīta izstāde, kas būs atvērta «Galerijā Rīga». Tajā arī būs izstādītas manas gleznotās ainavas.» Cilvēkus Sandra reti glezno, jo savā radošajā darbībā šī joma īpaši neuzrunā. Paralēli glezniecībai kā hobijs patīk filoloģija, bet matemātika atstāta malā. Neglabā pirmās gleznas, tikai mīļākās, vienīgi izmanto vecos rāmjus tāpat kā citi mākslinieki jaunajiem darbiem. Būt godīgai māksliniecei pret sevi un objektīvai – tāds ir Sandras Strēles motīvs perspektīvajā gleznotājas karjerā.

Foto: no Sandras Strēles personiskā albuma

Una Zeltkalne