Kāpēc jāmedī lūši?

Lai arī cik savādi tas kādam šķistu, lūsis joprojām ir medījamais dzīvnieks. Valstī šajā sezonā atļauts nomedīt 150 lūšus jeb kā atsevišķos medijos joprojām raksta «meža kaķus». Iespējams, ka daudzi to nezina, bet lūši un meža kaķi nav viens un tas pats.

Lūsis nav meža kaķis

Kāda gan ir atšķirība? Savā enciklopēdijā «Kaķi» Džuljeta Kletona–Broka raksta, ka pie «meža kaķiem» pieskaitāms Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā mītošais ocelots, Dienvidamerikā mītošais margajs, Dienvidāzijā mītošais Bengālijas kaķis, Indijā mītošais Sumatras kaķis un Dienvidamerikā mītošais Žofruā kaķis. Starp citu no «meža kaķu» sugām cēlušās mājas kaķu šķirnes. Lai arī «meža kaķus» un lūšus pārstāvošās sugas ietilpst kaķu dzimtas mazo kaķu ģintī, to īpašības, izskats un uzvedība atšķiras. Neesmu dzirdējis, ka Latvijas mežos savvaļā būtu manīts kāds no «meža kaķiem». Protams nav izslēgts, ka kāds eksotisku dzīvnieku mīļotājs kādu meža kaķi ir atvedis no ārzemju ceļojuma. Līdzīgi kā tas ir ar citiem dzīvniekiem, kurus īpašnieki iegādājas, lai apmierinātu savas kaprīzes, arī meža kaķis var apnikt saimniekam un meklējot jaunas mājas nonākt savvaļā.

Lūsis – mednieku konkurents

Nesen kādā preses izdevumā lasīju interviju ar kādu mednieku. Viņš atklāja, ka lūša nomedīšana nes labumu medību saimniecībai. Konkrētā medību kolektīva teritorijā, kura lielums ir vairāki tūkstoši hektāru zemes, mītošie 5–6 dzīvojošie īpatņi esot par daudz. Viņš atklāja, ka medību kolektīva teritorijā ieklīstot arī vilki un nokožot stirnas, postījumi tiekot nodarīti arī zemnieku saimniecībām. Tāpēc medniekiem aktīvi jāpiedalās lūšu un vilku medībās. Rakstā gan nav paskaidrots, kādu labumu medību saimniecībai nes tieši lūšu medīšana. Publikācijā lūši meistarīgi sapīti kopā ar vilkiem. Cilvēkam, kurš labi neorientējas iepriekš aprakstītajā problemātikā var rasties priekšstats, ka vilki savus šausmu darbus pastrādā kopā ar lūšiem. Jura Rankevica sastādītajā «Lielajā medību grāmatā» rakstīts, ka vilks ir viens no lūša dabiskajiem ienaidniekiem. Tāpēc diez vai viņi spētu atrast iespēju lai sadarbotos.

Tāpat «Lielajā medību grāmatā» minēts, ka lūsis ir tipisks gaļēdājs. Tā barībā ietilpst stirnas, zaķi, briežu un aļņu teļi, kā arī meža cūku sivēni. Labprāt mielojas ar bebriem, vāverēm un peļveidīgajiem grauzējiem. Bada laikā ēd pat kritušus dzīvniekus. Dienā patērē līdz diviem kilogramiem gaļas. Barības apraksts vedina domāt, ka lūšu medības iespējams var salīdzināt kā mednieku izrēķināšanos ar konkurentu. To arī savulaik medībās apstiprināja kāds mednieks. Viņš bija palaidis garām lūsi un tāpēc kļuva emocionāls. Kad jautāju kāpēc viņš tik ļoti dusmojas, viņš skaidri un gaiši atbildēja, ka lūši viņam samazinot iespēju nomedīt stirnas. Par vilku nodarītajiem postījumiem daļēji var piekrist, jo tie tiešām regulāri apciemo zemnieku ganāmpulkus. Tomēr iespējams uz vilku rēķina tiek norakstīti arī klejojošu mājas suņu nedarbu rezultāti. Kāds pieredzējis medību eksperts «Meža avīzei» neapstiprināja, ka lūsis būtu nopietns drauds zemnieku saimniecībām. Savulaik esot dzirdēts gadījums par to, ka kāds lūsis mēģinājis piekļūt kāda zemnieka trušu būriem. Daudzi nezina vai varbūt aizmirsuši, ka vilks un lūsis ir Latvijā tik nīstā bebra dabiskie ienaidnieki.

 Aizsargājams dzīvnieks

Pārlasot medijos atrodamo informāciju nepamet sajūta, ka cilvēks lūsi cenšas dēmonizēt un piedēvēt ļaundara lomu. Tomēr vienīgais viņa mērķis, līdzīgi kā jebkuram organismam ir izdzīvot un vairoties. Dabā katram ir sava vieta un funkcija. Cilvēks bieži vien cenšas iejaukties un biotopus un tajos mītošās sugas savām kaprīzēm un iegribām. Paliek iespaids, ka atsevišķi mednieki pilnīgi nopietni domā, ka lūsis dzīvo tikai tāpēc, lai cilvēkam par prieku agrāk vai vēlāk kļūtu par medījumu un trofejas izskatā nonāktu pie sienas vai atsevišķos gadījumos zupas katlā. Medijos publicētā informācija bieži vien kalpo, kā palīglīdzeklis, lai sabiedrībai izdarītu «lāča pakalpojumu» un turpinātu veidot stereotipus par to, kurš ir labais un kurš ļaunais meža dzīvnieks. Ļoti labi tas redzams bērniem domātajās grāmatās un multfilmās. Gandrīz visos darbos vilks un lūsis pārstāv «ļauno» pusi.

Lai arī pats esmu mednieks lūšu medības man nešķiet pieņemamas. Medījamo dzīvnieku ziņā dzīvojam ļoti bagātā valstī. Iespējams, un pat vajag medīt tādus zīdītājus kā bebrs, mežacūka, staltbriedis, alnis un citus. Manuprāt lūšu medībām jābūt pieļaujamām tikai izņēmuma gadījumos. Piemēram, ja dzīvnieks ir inficējies ar trakumsērgu vai citu slimību. Daudz cēlāk un graciozāk lūšu medīšanu aizstāt ar vērošanu. Pats savulaik medībās esmu sastapies aci pret aci ar lūsi. Ar dzīvnieku satikāmies kādā jaunaudzē. Kādu brīdi tas mani novēroja, tad pagriezās un pazuda meža biezoknī. Sastapšanās ar veiklo meža iemītnieku man bija liels piedzīvojums un sagādāja prieku. Daudz lielāku nekā tad ja tas būtu nogalināts. Neskatoties uz to, ka medībās toreiz neko nenomedīja, vismaz man diena bija izdevusies. Kāds pieredzējis mednieks pēc medībām atzina, ka viņš vēl nekad mūžā savvaļā neesot sastapis lūsi. Man bija paveicies.

Raimonds Mežaks, vides zinātņu maģistrs