Japāņu dārzi ir atšķirīgi. Vieni ir domāti meditācijai un atpūtai, daži – pastaigām un aktīvākam dzīvesveidam.
Idilliskie, jeb tējas dārzi ir dabiska izskata, kur pār ūdeni pārliekušies vītoli, akmeņu celiņi, akmens laternas, kas ved uz tējas namiņu. Augsni tajos sedz zaļš sūnu paklājs.
Japāņu dārzā vienmēr jābūt akmenim, ūdenim, skulpturāliem elementiem – laternām, paviljoniem, pagodām, grants laukumiem, ūdens bļodām, zemiem nožogojumiem un soliņam, kur meditēt…
Domas, viengabalainība (nepārtrauktība), saskaņa un iedziļināšanās dabas vērtībās ir tas, kas raksturo japāņu dārza būtību. Te iekļaujas ne tikai dzīves cikla filozofija, bet arī dabas un formas bagātība. Lai labāk izprastu japāņu dārzu ir jāspēj iztēloties kalni ar dziļām upju ielejām, bagātu augu valsti, jūru un klinšainas salas.
Lielākais japāņu dārzs Eiropā (16 ha) sāka veidoties 2007. gadā Palangas pievārtē Muzikanta kalnā – augstākajā vieta apkārtnē. Dārzu izveidoja japāņu meistars Hajime Watanabe un ārsts Šarūns Kasmauskas, apvienojot reliģiju, mākslu un godbijību pret dabu.
Latvijā vienīgais šāda veida parks, kur var sajust Japānas elpu un izbaudīt mieru, harmoniju, iepazīstoties ar Bonsai miniatūriem kociņiem, strautiņiem un nesteidzīgi malkot Japānas tēju, ir «Baltic Bonsai Park».