Ilggadīgo meža darbinieku Jāni Žeieru pieminot

No dzīves šķīries patiess sava novada patriots, gādīgs ģimenes tēvs, padomu devējs saviem četriem dēliem un mazbērniem. Jānis Žeiers (1933.25.02. – 2015.18.01.) dzimis 1933. gada 25. februārī Meirānu pagasta «Krūmiņos». Kā visi, kas auguši kara un pēckara gados, Jānis jau agrā bērnība iepazinies ar darba dzīves sūrumu. Tikko rokās varējis noturēt gana stibu, bijis jāiet ganos tēva saimniecībā, bet vēlāk – pie mātes māsas Barkavas pusē.

1941. gadā Jānis uzsācis skolas gaitas Meirānu Oskara Kalpaka vārdā nosauktajā pamatskolā. Skolas brīvlaikā palīdz tēvam lauku darbos. Pēc pamatskolas beigšanas viņš dodas mācīties uz Madonas vidusskolu. Kad Jānis mācās vidusskolas vecākajās klasēs, brīvlaikos viņš strādā Visugala un Meirānu stacijās pie baļķu iekraušanas vagonos. Tas bija fiziski smags darbs, vēl nenobriedušam jauneklim, tomēr tas deva rūdījumu visam mūžam.

Pēc Madonas vidusskolas beigšanas, 1952. gadā kopā ar draugu Vitoldu Siliņu, iestājas LLA mežsaimniecības fakultātē. Svētdienās un brīvlaikos Jānis turpina strādāt par vagonu krāvēju. Rīgā bieži vien studentu kopmītnēs ierodas krāvēju brigadieri, lai aicinātu izkraut akmeņogļu vagonus. Arī šis darbs bijis fiziski smags, sevišķi ziemā, kad akmeņogļu virskārta sasalusi.

Pēc LLA mežsaimniecības fakultātes beigšanas 1957. gadā Jāni Žeieru nosūta darbā uz Ludzas mežrūpniecības saimniecību, pieņem darbā centrā par inženieri. Tomēr pie dzīves svešajā pusē Jānis nevarējis pierast un visādi domājis, kā atgriezties dzimtajā pusē.

1959.gādā Jānis Žeiers sāk strādāt Lubānas mežrūpniecības saimniecības Klānu mežistrādes iecirknī – mežniecībā par mežzini. Darbs nav bijis no vieglajiem– stingri prasīta plāna izpilde, kad bija «jādzen katrs kubikmetrs». Mežniecības mežos notika plaši meža meliorācijas darbi, kas prasīja papildus darbu, jo bija jāizcērt grāvju trases un jānovāc apaugums. Brīvajā laikā Jānim kopā ar darba kolēģiem un draugiem paticis pamedīt. Atrodoties pensijā Jānis Žeiers sekojis līdzi, kas notiek mežos. Viņš kritiski izsacījies, ka mūsdienās mitraines dēļ tiek izpostīts daudzu cilvēku darbs un mežs atkal tiek pakļauts pārpurvošanai. Tāpat nelaiķis kritiski izteicies par vilku medīšanas limita noteikšanu.

1975. gadā Jānis Žeiers pārcelts darbā uz mežrūpniecības centru par galveno inženieri. Galvenā inženiera amatā viņš bijis prasīgs un stingrs, bet taisnīgs. Lubānas mežrūpniecības saimniecība bija nozares labāko uzņēmumu skaitā, kas nenoliedzami bija arī galvenā inženiera nopelns. Jānis Žeiers sapratis, ka darbā panākumus var gūt ieviešot progresīvās darba metodes, Lubānas mežrūpniecībā, vienā no pirmajām, ievieš dispečera dienestu. Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija viņam uztic pārbaudīt dabā Čehoslovākijā ražotos treilēšanas riteņtraktorus, kā arī Somijā ražoto meža tehniku.

Pienāca 1990. gadu sākums ar lielo meža nozares reorganizāciju un tai sekojošu mežrūpniecību saimniecību privatizāciju. Bija jāpārvar visādas grūtības, jo process nebija zināms. Tomēr tika atrasts optimālais variants un nodibināts Latvijas– Vācijas kopuzņēmums SIA «Holzwerke Lubāna». Kopuzņēmuma paju biedri Jānim Žeieram uzticēja kopuzņēmuma vadību. Par SIA «Holzwerke Lubāna» vadītāju viņš nostrādāja līdz 2007. gadam.

Jānis Žeiers ir cietis no padomju laika režīma. Tā kā vecākais brālis Ēvalds bija Latviešu leģionārs, KGB Madonas nodaļa nepieļāva viņa apstiprināšanu par Lubānas MRS direktoru.

Jāņa Žeiera darbs ticis pienācīgi novērtēts. Viņš ir apbalvots ar medaļu «Par priekšzīmīgu darbu», kā arī piešķirts «Darba veterāna» goda nosaukums. Vairakkārt saņēmis LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas un Nozares Arodbiedrības padomes Goda rakstus. «Nepareizā» biogrāfija neļāva saņemt nopietnākus valdības apbalvojumus, ko viņš tiešām bija pelnījis.

Aizvadot Jāni Žeieru pēdējā gaitā, izsakām līdzjūtību aizgājēja piederīgajiem, radiem un draugiem un novēlam būt stipriem šai bēdu reizē.

Imants Zembergs, aizgājēja bijušais darba biedrs