Biotopu inventarizācija ietekmēs saimniecisko darbību

Latvijā šogad iecerēts uzsākt biotopu inventarizāciju, kas skars lielāko daļu meža īpašnieku.

Tā skars arī kokrūpniekus, jo būs mazāk ko pārstrādāt. Tādēļ situācija kļūst aizvien saspringtāka. Latvijas Meža īpašnieku biedrība un Latvijas Kokrūpniecības federācija jau pērnā gada nogalē nosūtīja vēstuli Ministru prezidentam Mārim Kučinskim, aicinot iesaistīties šo kritēriju izstrādes un apstiprināšanas procesā, taču viņaprāt problēmas pamatā ir savstarpējā neuzticēšanās.

Prasa skaidrus kritērijus

«Mežu īpašnieki neiestājās  pret dabas aizsardzību, biotopu inventarizāciju un  arī dabas vērtību aizsardzību, tomēr nav pieņemami, ja biotopu inventarizācija noritēs pēc inventarizācijas veicēju pārliecības, noskaņojuma vai izpratnes, nevis pēc skaidri noteiktiem kritērijiem, tāpat valstij ir jāsaprot, cik tad ir optimāli aizsargāt vienu vai otru biotopu, cik daudz zemes platības varam atļauties izņemt no ražošanas, lai cilvēks pats nekļūtu par aizsargājamo sugu laukos,» situāciju komentē Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.

2015. gada oktobrī Ministru Kabinets ir akceptējis Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes 2015.–2020. gadam, kur paredzēts jau līdz 2016. gada nogalei izstrādāt un noteikt īpaši aizsargājamo meža un ar to saistīto biotopu definīcijas un noteikšanas kritērijus, savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidotā darba grupai šie kritēriji ir jāizvērtē līdz 2018. gada 1. jūnijam. «Tāda dīvaina situācija – biotopu inventarizācija notiks, bet to kritērijus un indikatorus apstiprinās, tad, kad šis process jau notiks pilnā sparā, tāpēc loģiski, ja tie tiek apstiprināti pirms tiek uzsākta biotopu inventarizācija,» uzsver A. Muižnieks.

Ietekmēs darbību

Mežu īpašnieki ir nobažījušies par to, ka biotopu inventarizācija tiks izmantota, lai vienkārši palielinātu aizsargājamo platību apmēru. Vēl jo vairāk, ja par dabas vērtībām – bioloģisko daudzveidību – var pasludināt faktisku visu Latvijas teritoriju, it īpaši, ja raugās ar skatienu no tām Eiropas valstīm, kur dabīgs mežs pats par sevi ir jau eksotika. Vienlaikus tādējādi liedzot īpašniekiem nodarboties ar saimniecisko darbību, kas pa ķēdīti tālāk jau ietekmē nodarbinātību, arī nodokļu maksājumus, kas jo īpaši svarīgi ir lauku apvidos, kur jau tā ar darba vietām ir problemātiski. Turklāt, ja nevar cirst mežu, tad arī kokrūpniekiem būs mazāk ko pārstrādāt un tas jau nozīmē, ka mazāk darba roku vajadzēs arī koksnes pārstrādē, arī transportā un citās jomās.

Viens no lielākajiem privātmežu īpašniekiem Edgars Dupužs savas bažas pamato ar iespējamiem jauniem saimnieciskās darbības liegumiem, kas kārtējo reizi gulsies uz īpašnieku pleciem. «Baidos, ka zem sabiedrības vajadzības aizsega tiek radīti jauni birokrātiski slogi, kas nav atspoguļoti normatīvajos aktos,» uzsver E. Dupužs.

Savukārt A. Muižnieks min vēl kādu interesantu niansi – proti,  dabas vērtības tiek atrastas ne tikai tur, kur jau 100 gadu mežos nav notikusi nekāda saimnieciskā darbība, bet arī tur, kur notikusi mežu ciršana un vēl jo pārsteidzošāk – Ādažu militārajā poligonā, kur pēdējo 90 gadu laikā ir notikušas mācības. «Industrializētajā Eiropā staipekņi, kosas un daudzi citi augi ir retums, bet Latvijā sastopami gana bieži,» nepārspīlēt ar dabas brīnumiem iesaka A. Muižnieks.

Grib tiesības

Vairāki mežu īpašnieki uzskata, ka biotopu inventarizācija būtu jāveic klātesot īpašniekam vai viņa pilnvarotajai personai, lai tādējādi būtu skaidrība, kas ir tas, kas jāaizsargā, vienlaikus arī novēršot informācijas trūkumu. Pērn portālā www.manabalss.lv ir iesniegta iniciatīva par zemes īpašnieku tiesību aizsardzību, lai nepieļautu nekontrolētu saimnieciskās darbības apgrūtinājumiem pakļauto zemju palielināšanu. Proti, zemes īpašniekus neinformējot par jaunu aizsargājamo teritoriju vai arī aprobežojumu noteikšanu, kā rezultātā par tiem saimnieks uzzina, kad tiek sodīts par šo aizsardzības nosacījumu pārkāpšanu – pats savā īpašumā! Ir arī situācijas, kurās meža īpašnieki, uzzinot par iecerētajiem liegumiem, pacenšas nocirst iecerētās aizsargājamās platības, kamēr tajās vēl nav liegta saimnieciskā darbība. Tiek minēts Vecpiebalgas piemērs, kur vietējie saimnieki protestēja uzzinot par plānotajiem ierobežojumiem, taču viņus «nesadzirdēja» un rezultātā  mežu īpašnieki labāk izvēlējās nocirst visus mežus ko normatīvi ļāva, bet liegumu plānotājiem vairs nebija «vajadzības» pēc tāda noteikšanas. Šis piemērs kā izrādās ir iedvesmojis arī citus zemes īpašniekus, kuri uzzinot par iespējamo apgrūtinājumu noteikšanu legāli izņēmuši ciršanas biļetes un tās ar izmantojuši.

Maldīgās indikatorsugas

To, ka situācijas var būt kuriozas pierāda arī Daugavpils Universitātes pētnieka Rolanda Moisejeva stāstītais – ķērpju – indikatorsugu  izmantošanu meža biotopu atpazīšanā. Latvijā šāds indikatorsugu saraksta metodika parādījās pēc tam, kad tāda tika radīta Skandināvijā 90 gadu nogalē. «Grāmatā kopumā ir minētas 230 indikatorsugas no kurām aptuveni trešdaļa – 65 ir ķērpju sugas,» norāda R. Moisejevs. Viņš norāda, ka ir saraksts, bet nav noteikts ko nozīmē konkrētā suga dabā. «Ir arī problēma ar sugu noteikšanu dabā, jo ir iekļautas pat Latvijā oficiāli nezināmas sugas, sugas kurām ir reģionāla izplatība,» tā R. Moisejevs. Šāda situācija rada situāciju, kad dabā eksperts atrod sugu, bet nespēj saprast vai tā ir vai nav uzskatāma par biotopu. «Ir paradoksāli, ka Latvijā par dabīgo biotopu indikatorsugu (arī aizsargājamo) tiek uzskatītas tādas, kuras Ziemeļeiropā jau aptuveni pirms 10 gadiem  no šāda saraksta tika svītrotas,» norāda R. Moisejevs. Minēto iemeslu dēļ viņaprāt ir jāveic  šo indikatorsugu saraksta revīziju.

Pārsūdzēšanas tiesības

«Tiesiskai valstij loģiski būtu arī ja  meža saimniekam būtu iespēja administratīvā procesa ietvaros apstrīdēt lēmumu par biotopa, mikrolieguma noteikšanu,» norāda A. Muižnieks. Viņaprāt, šāda kārtība arī paaugstinātu dabas vērtību atradēju atbildību un arī novērstu jebkāda veida patvaļu. «Tas, ka pašlaik zemes īpašniekam ir tikai pienākumi, savukārt mikroliegumu noteicējiem ir tiesības, bet nav pienākumu ne informēt mežu īpašniekus, ne arī pamatot savu lēmumu, ir absurdi,» uzsver A. Muižnieks. Pēc Valsts meža dienesta datiem valstī aprobežojumi skāruši  0,862 milj. ha jeb 28% no kopējās mežu platības, turklāt pēdējo desmit gadu laikā to platību apjoms, kurās aizliegta jebkāda mežsaimnieciskā darbība, privātajos mežos pieaudzis gandrīz 3 reizes – no 3,7 tūkstošiem hektāru līdz 10 tūkstošiem ha, valstī no jebkādas mežsaimnieciskās darbības ir izslēgti 133 tūkstoši ha.

Uzticības deficīts

«Dabas vērtības ir jāapzina, jautājumi par ierobežojumiem ir diskutējami un ja tādi ir tad īpašniekam par to jāsaņem adekvāta kompensācija,» uzsver vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. Viņaprāt, arī bažas par  iespējamo subjektīvo pieeju inventarizācijā ir pārspīlētas.

Pirms biotopu kartēšanas uzsākšanas

Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs norāda, ka jāpiekrīt mūsu skandināvu kolēģiem, ka mēs nevarēsim sasniegt mērķus, kas izvirzīti vides prasībām mežā. Jo mērķi ir veidoti tā, lai mēs tos nevarētu sasniegt. Jau vērojams nogurums no atkārtotiem «padziļinātiem vērtējumiem« un «ikgadējiem papildinājumiem», kuros tiek apgalvots, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās nav palēninājusies un ka nav iespējams redzēt skaidru vides attīstības virzienu, ka viss kļūst sliktāk, bioloģiska daudzveidība samazinās, putni izmirst utt.. neskatoties uz to, ka ar dažādiem vides saudzēšanai paredzētiem apgrūtinājumiem jau ir aptverti 28% no visu Latvijas mežu teritorijas. Apmēram vieni un tie paši apgalvojumi ar apbrīnojamu regularitāti.

Tomēr, Latvijā pieejamā statistika liecina par pašlaik notiekošām pozitīvām izmaiņām mežā (piem., LVMI Silava meža monitorings). Mēs zinām, ka daudzās vietās, kur bioloģiskā daudzveidība tiek uzskatīta par nozīmīgu, tā tiek saglabāta. Tas attiecas, piemēram uz veciem mežiem, mirušo koksni un lapu koku audzēm, kuru daudzums pēdējo 20 gadu laikā ievērojami palielinājies. Taču dažu vides organizāciju dalībnieki savos ziņojumos vēl joprojām raksta, ka meža vide ar piemērotām īpašībām daudzām apdraudētām meža sugām ir nesen izveidojusies un attīstās lēnāk, nekā vecās izzūd. Pārsvarā nav noradīts skaidrs informācijas avots, pamatojums ir apgalvojumu līmenī…

«Uz kāda pamata tiek veidots novērtējums par it kā nepārtrauktu bioloģiskās daudzveidības zudumu? Attiecīgie dažu vides organizāciju pārstāvji to interpretē, uzsverot, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās nav apturēta.

Protams, var strīdēties par to, kuras sugas uzskatīt par apdraudētām tikai tādēļ, ka to skaits Latvijā sarūk, taču atsevišķas no šīm sugām ar laiku būtu iekļaujamas jau nopietnākā kategorijā, jo tās būs kļuvušas reti sastopamas vai to būs ļoti maz, vai to populācija būs ļoti sadrumstalota, kad tās tiks izvēlētas jau pēc citiem kritērijiem. Latvijā nav skaidras statistikas par putnu patieso populācijas izaugsmi. Tādu sugu kā mežirbe, dzeltenā cielava, trīspirkstu dzenis populāciju iespējamais kritums laikā no 2005 līdz 2017. gadam ir lielā mērā balstīta uz pieņēmumiem. Ir iemesls būt piesardzīgiem, izdarot secinājumus. Lasot, piemēram, mežirbes sugas aizsardzības plānu, kurā ir daudz dažādas interpretācijas , kas balstās uz emocionāliem pieņēmumiem…

Mēs lieliski saprotam, ka lielāka daļa šīs informācijas par it kā vai reāli apdraudētām, piemēram, putnu sugām tiek saņemta no ornitologiem un daudz kas ir atkarīgs no viņu godaprāta un profesionalitātes. Mēs arī zinām to, ka Latvijā viņu ir tik cik ir un, diemžēl, ir situācijas, ka «vārna vārnai acīs neknābj»… Daudzi meža īpašnieki un apsaimniekotāji ir nopietni noraizējušies par situācijām, kuras objektīvu iemeslu dēļ nespēj kontrolēt. Un  te jāpaļaujas uz ekspertu atbildību. Ekspertiem būtu nepieciešams atbildības paaugstināšanai valsts amatpersonas statuss, kas nav «panaceja», bet tomēr atbildības līmeni paceltu daudz augstāk,» savu viedokli pauž  LMSP priekšsēdētājs Māris Liopa.

Vineta Kalve