Atvadu vārdi Ritai Insbergai

Septiņpadsmitā februāra naktī mūžībā aizgājusi Rita Insberga. Viņa bija mamma, vecmāmiņa un izcila pasniedzēja, kuras zināšanas un sirds siltumu dāsni saņēmušas divas mežkopju paaudzes.

Rita Insberga dzimusi 1931. gada 21.aprīlī  Daugavpilī, skolotājas un aktiera ģimenē. 1950. gadā ar sudraba medaļu beigusi Limbažu vidusskolu, 1955. gadā absolvējusi LLA Mežsaimniecības un meža tehnikas fakultāti. No tā brīža līdz 2000. gadam bijusi botānikas un  dendroloģijas pasniedzēja Aizupes, vēlāk Ogres Meža tehnikumā. Daudzi stipri vīri un sievas, kas šodien vada firmas, ieņem augstus amatus un ir visā valstī cienīti mežsaimnieki, ir viņas bijušie audzēkņi, ar kuriem Ritai draudzība saglabājās visu mūžu. Bijušie studenti savu pasniedzēju joprojām mīļi saukuši par Tillīti. Vārdā, ko atvasinājuši no latīniskā liepas nosaukuma.

Kopš dzīvesbiedra, Andra Insberga, bijušā Aizupes Meža tehnikuma pasniedzēja un direktora aiziešanas mūžībā, Ritas savā dzīvoklītī Ogres “Aizupēs” dzīvoja viena, taču vai ik nedēļu pie viņas viesojās kāds no bijušajiem audzēkņiem, dāvinot gan meža, gan ezera veltes, gan biļetes uz operu un koncertiem, kurus apmeklēt Ritai tik ļoti patika.

Dzīves pēdējos gados atklājās vēl kāds Ritas talants – rakstniecība. Nepilna gada laikā viņa uzrakstīja grāmatu, kuru tā arī nosauca “Mūža vienīgā grāmata”. Rita pati to sauca par sasildīšanos pie atmiņu ugunskura. Grāmata spēj uzburt tā laika smaržas un sajūtas un tās  atklāšanas svētkos Ogres tehnikuma zāle bija pilna ar sveicējiem – audzēkņiem, draugiem,  bijušajiem kolēģiem.

Par  savu mūža darbu Rita Insberga saņēmusi meža nozares apbalvojumu “Zelta čiekurs”. To viņa arī vēlējusies ņemt līdzi, aizejot savu zelta  ceļu.

Ogres tehnikums