Aivars Bergmanis mežsarga gaitas beidzis līdz ar mežsargu likvidēšanu Latvijā, bet viņa veidotajā meža takā «Ozolu biotops» valda iedvesma, skaidrība un miers. Kā atmodināt radošo enerģiju, ģenerēt un realizēt jaunas idejas – savām vajadzībām no vērtīgā Latvijas meža materiāla – koksnes izgatavojot gandrīz visu nepieciešamo, Jūs sapratīsiet, kad atminēsiet «Ozolu biotopa» noslēpumu.
Gudro spēkavīru padoms
Tas, ka koksne ir neierobežots ideju realizācijas materiāls un faktiski var nodrošināt cilvēka sadzīvei nepieciešamo, ir īpaši svarīgs vēstījums ne tikai meža īpašniekiem, bet vēl jo vairāk bērniem. Uzsākot jauno mācību gadu, aicinām pasniedzējus visā Latvijā atcerēties par mūsu tik svarīgo resursu – koksni. Aicinām rosināt bērnos radošo domu un iespējas veidot savu dzīves telpu ap sevi no Latvijā mums pieejama materiāla – koksnes. Radošās domas un idejas pasaulē gan lielos, gan mazos aicinām ienākt kopā ar Aivaru Bergmani.
Sirmajam ozolam…
Aivara Bergmaņa lolojums – meža taka Kabilē kādreiz aizsākusies ar ģimenes un draugu palīdzību veidojot vietu mežā, kur pabūt kopā svētku reizēs. Nolūkotajā vietā bez citu sugu kokiem, auguši apmēram 40 ozoli.
Jau gadu tūkstošiem baltu tautas zinājušas, ka ozoli ir enerģiju dodoši, ļoti spēcīgi koki, kas dod spēku, atmodina cilvēka enerģiju, rada iedvesmu, skaidrību un mieru. Ozolu dotā enerģija ir vīrišķa, jeb zelta enerģija, tādēļ visvairāk piemērota vīriešiem. No vēla vakara līdz pusnaktij ozoli gatavi palīdzēt piepildīties lūgumiem, kuri saskan ar kosmosa likumiem, ir nesavtīgi un nāk no sirds.
Ozoli ir vareni draugi, jo nodibinot patiesu draudzību, tie vienmēr palīdz. Taču labāk neriskējiet nodarīt ozolam pāri. Ozols ir varens un gudrs spēkavīrs, kas visu apsver ar prātu. Ozolu birzīs latvieši lūdza Dievus, nesa ziedojumus, noturēja apspriedes, tikās ar senču gariem un zīlēja. Atcerēsimies savus senčus un padomāsim – vai viņi to darīja veltīgi? Prasot vien cieņu, koks spēj dot spēku, kas mums nepieciešams labu lietu sākumam.
Ozolu draudzība
2000. gadā, kļūstot par Kabiles mežniecības mežsargu, Aivars Bergmanis izveidoja pirmo meža taku Kurzemē. 2003. gadā pēc A. Bergmaņa iniciatīvas iesākts jaunais skolas parks, kurā iestādīti vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu koku un krūmu, izvietota gleznu galerija, iekārtota meža mācību klase brīvā dabā, kurā katrs sols veidots no sava koka. Kā saka pats Aivars: «Laikam neesmu no tiem, kam šķiet, ka laime ir kaut kur citur. Esmu uzticīgs Kabilei un tādi no vidusskolas klases Kabilē esam tikai divi. Apsaimniekoju savu 300 ha lielo īpašumu un par ideju un darba trūkumu nevaru sūdzēties.»
Sākotnēji mežniecības darba vajadzībām ierīkotā meža taka savijusies ar Aivaram Bergmanim tuvā dzejnieka Jāņa Baltvilka atziņu un dzejas motīviem, iegūstot dziļāku saturu un jēgu. Pie Baltā vilka – tā Aivars nosaucis taku, kuras katrā pieturā lasām kādu no Jāņa Baltvilka dzejoļiem. Tā taka izvērtusies par savdabīgu dzejnieka Jāņa Baltvilka muzeju. Un tie, kas spēj atcerēties gadus 20 senu pagātni, prātā ataust tik pazīstamās dzejas rindas un melodijas, aizmirstot laika ritumu. Lai gan J. Baltvilka vairs nav starp mums, 24. jūlijā Baltā vilka takā viņa daiļrades cienītāji un domubiedri bija pulcējušies, lai atzīmētu viņa 70. dzimšanas dienu, piedaloties Baltā vilka koka pieminekļa atklāšanā.
Aivara Bergmaņa «Ozolu biotops» ir iekļauts arī AS «Latvijas valsts meži» Mammadaba ceļojumu maršrutā pa Dienvidkurzemi. Meža golfs, boulings, dambrete, cirks, Trīs kukaiņu pietura, Pīlādži un citi lāči, Māsu Liepa un Brālis Ozols, bērniem īpašais pārsteigums – Raganas māja, Zaļās mākslas pasaule, meža baznīciņa, kurā par altāri kalpo kāds sens zemē atrasts vietējā akmeņkaļa darbs, divvietīgā mazmājiņa – dabas un sadzīves objekti parāda, ko un kā no koka var izgatavot cilvēka rokas.
Bijusī Aivara Bergmaņa kolēģe Sigita Vaivade saka: «Aivars spēj paveikt lielas lietas. Viņš dabā saskata un atrod koka īpašas formas un no tām darina lietas. Viņš apkārtējos vairo pozitīvo. Manuprāt, viņš ir sava iemīļotā dzejnieka Jāņa Baltvilka atspulgs spogulī. Ciešā saikne ar dabu, dziļais skatījums uz lietām un procesiem, iedvesma un spēja realizēt savas idejas, skaidrība un miers ir Aivara ikdiena ceļabiedri.»
Vineta Kalve
Gaismas pils
Kurzemīte, Dievzemīte,
Brīvas tautas auklētāj’!
Kur palika sirmie dievi,
Brīvas tautas dēliņi?
Tie līgoja vecos laikos
Gaismas kalna galotnē.
Visapkārt egļu meži,
Vidū gaiša tautas pils.
Asiņainas dienas ausa
Tēvuzemes ielejās,
Vergu valgā tauta nāca,
Nāvē krita varoņi.
Ātri grima, ātri zuda
Gaismas kalna staltā pils, –
Tur guļ mūsu tēvu dievi,
Tautas gara greznumi.
Sirmajami ozolami
Pēdīgajo ziedu dod:
Tas slēpj svētu piles vārdu
Dziļās siržu rētiņās.
Ja kas vārdu uzminētu,
Augšām celtos vecā pils,
Tālu laistu tautas slavu,
Gaismas starus margodam’!
Zilā gaisā plivinātos
Sarkanbaltie karogi;
Kurga laukā atskanētu
Sirmo garu dainojums.
Tautas dēli uzminēja
Sen aizmirstu svētumu:
Gaismu sauca, – gaisma ausa!
Augšām cēlās Gaismas pils!
Auseklis (Miķelis Krogzems)