Topošā ES direktīva par CO2 emisijām draud ierobežot mežizstrādi Latvijā

Topošā ES direktīva par siltumnīcu gāzu emisijām zemei, nepilnveidojot aprēķina metodiku un neveicot pasākumus CO2 piesaistes palielināšanai, pēc 2020. gada var ierobežot zemes īpašnieku iespējas nodarboties ar mežsaimniecību un lauksaimniecību.

Eiropas Komisijas institūcijā notiek darbs pie dokumentiem, kuri noteiks siltumnīcu gāzu emisiju un piesaistes robežvērtības 2021.–2030. gadā (uzdevumu katrai valstij). Lai Latvijai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu, ir vajadzīgi ne tikai zinātniski pētījumi par risinājumiem emisiju mazināšanai un to uzskaites metožu pilnveidošanai, bet arī ES līmenī aktīvi būtu jādiskutē un jāaizstāv Latvijas pozīcija, piesaistot visa veida ierēdņu un diplomātu korpusu, vienlaikus valsts augstākajām amatpersonām pat būtu jābūt gatavām nacionālo interešu (darba vietu, nodokļu ieņēmumu) vārdā meklēt un izmantot šāda dokumenta bloķēšanas (veto) iespējas.

«Iespējamā jaunā realitāte ir iepriekšējo gadu bezrūpības un situācijas nenovērtēšanas rezultāts, neieklausoties klimata politikas procesos iesaistīto cilvēku brīdinājumos,» situāciju vērtē Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Andis Lazdiņš.

Eiropas piedāvātā metodika paredz pēc 2020. gada noteikt Latvijai pieļaujamo mežizstrādes apjomu procentos no atskaites periodā (1990.–2009. gads) izmantotās un mežizstrādei pieejamās koksnes attiecības. «Tas būs noteikts ne tikai pēc kopējā mežizstrādes apjoma, bet arī sadalījumā pa meža tipiem un vecuma klasēm. Citādi nosacījumi izmantoti Eiropas Komisijas prognozēs par mežizstrādi 2014.–2020. gados.  Šeit par atskaites periodu pieņemts ekonomiskās recesijas gadi, kad privātmežu īpašnieki krasi samazināja mežizstrādes apjomu, bet valsts mežos mežizstrādes apjomu palielināja par 2+ 2 milj. m3, lai nodrošinātu kokrūpniecību ar izejvielām, tomēr kopumā tieši Eiropas Komisijas izraudzītajā atskaites periodā mežizstrādes apjoms Latvijā samazinājās, padarot mežsaimniecības klimata mērķi 2020. gadā daudz grūtāk sasniedzamu.

1990.–2009. gados uzkrājās cirsmu fonds purvainu, slapjaiņu un kūdreņu meža tipos un, akceptējot Eiropas Komisijas piedāvātos nosacījumus 2021.–2030. gada meža apsaimniekošanas references līmenim, pieaugušās un pāraugušās mežaudzes turpinātu uzkrāties vai arī mežsaimniekiem būtu jāīsteno papildus pasākumi krājas pieauguma palielināšanai, lai kompensētu mežizstrādes radītās emisijas» skaidro A. Lazdiņš.

Tādējādi, neveicot papildus pasākumus mežsaimniecībā, salīdzinājumā ar 2014 vai 2015. gada mežizstrādes apjomu faktiski būtu jāsamazina mežizstrāde.

Ja šāda kārtība paliek spēkā, tad jautājums, kā Latvija ierobežos mežizstrādes apjomu vai veicinās oglekļa dioksīda piesaisti meža zemēs? Vai varbūt maksās soda naudas par šo normu pārkāpšanu? Tad ir nākamie jautājumi, cik tās ir lielas un kur ņemt naudu to apmaksai? «Pret šādu metodiku iestājas ne tikai Latvija, kur pieaugušu – ciršanas vecumā esošu  mežaudžu krāja ir vairāk nekā 300 milj. m3, bet arī Somija un citas valstis,» uz jautājumu, vai Latvija šajā situācijā ir palikusi viena, atbild A. Lazdiņš.

Viņš arī norāda, ka klimata pārmaiņu kontekstam nav nekāda sakara ar mežsaimniecības ilgtspējīgu attīstību. Problēmas sakne ir tā, ka EK, neraugoties uz esošo valstu attīstības līmeni, visiem grib noteikt vienādus nosacījumus un līdz ar to arī būtiski «apcērp» iespējamo izaugsmes iespējas Latvijai un citām jaunajām dalībvalstīm. Faktiski tas ir savdabīgs instruments, lai nobremzētu ekonomisko izaugsmi un pat samazinātu darba  vietas Baltijā.

Latvijas meža apsaimniekošanas saistību apmērs no 2014. līdz 2020. gadam tiek ik gadus precizēts, bet pašlaik tas ir aptuveni 4 milj. tonnas CO2 ik gadu. Prognozētais deficīts (kas arī mainīsies pārrēķinu rezultātā) ir 1–2 milj. tonnas CO2 ik gadu. «Šo deficītu var kompensēt ar meža apsaimniekošanas pasākumiem, taču ir ļoti maz risinājumu, kas var dot tik būtisku efektu tik īsā laikā,» secina A. Lazdiņš.  «Tas ir pareizs secinājums,» uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka šāda pieeja var veicināt malkas sapūdēšanu mežos, bet energoresursi ir jāimportē, atbild A. Lazdiņš. Viņš neslēpj, ka šāda metodika ir izdevīga tām ES dalībvalstīm, kuras importē energoresursu un kurām ir maz mežu.

Avots: db.lv, Māris Ķirsons

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.