Saimnieks savu senču zemē

IMG_9193_cv

Priekuļu novada Veselavas pagasta saimniecības «Brīvnieki» īpašnieks Andris Actiņš savu senču zemē saimnieko jau 26 gadus.

Sākumā, 1990. gadā, saimniecībai bija tikai 0,2 hektāri zemes. Laika gaitā zemes palielinājušās līdz 185 hektāriem, no kuriem 35 hektārus aizņem mežs.

Kopš bērnības

Saimniekošanu Andris savulaik sācis ar vienu govi, bet tagad saimniecībai ir liels aitu un liellopu ganāmpulks. Tomēr ar «Brīvniekiem» Andris Actiņš saistīts jau daudz senāk – pagājušā gadsimta vidū viņš šeit pavadījis daļu no savas bērnības. «Šeit dzīvoja mans vectēvs pa mātes līniju. Kopš septiņu gadu vecuma pavadīju šeit daudz laika. Tolaik apkures vajadzībām izmantojām žagarus. Atceros, lai varētu dabūt krāsnī, tie bija jāsacērt sīkāk – sākumā cirtu šķērsām, bet tad sapratu, ka daudz labāks rezultāts ir, ja cērt nedaudz slīpi.

Esmu dzimis Liepā, bet pēc tam 11 skolas gadus pavadīju Dzērbenē. Kad pienāca laiks studēt, devos uz Rīgu, iestājos toreizējā P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Pēc studijām darbu turpināju toreizējā Politehniskajā institūtā, kur 25 gadus nostrādāju par akadēmisko mācībspēku. Automātikas fakultātē elektriķiem un citiem topošajiem speciālistiem mācīju elektro un radio mērīšanas tehniku», atceras Andris Actiņš.

Atmodas vilnis atnes uz vectēva mājām

  1. gadā Latvijā sākās tautas atmoda. Būdams sabiedrisks cilvēks, Andris Actiņš kļuva par vienu no tā laika aktīvistiem. Viņš atceras, ka 1988. gada septembrī pašreizējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis kādā no Latvijas Tautas frontes mītiņiem viņam palūdzis publiski nolasīt aicinājumu, ko pārraidīja Latvijas radio.

Kā Breša zemnieks Andris Actiņš ar ģimeni 1990. gadā pārcēlās uz toreiz vairs neapdzīvotajiem «Brīvniekiem». Saimniecība sākta veidot no nulles. «Toreiz vēl pastāvēja kolhozi, kuru vadītāji diezgan šķībi skatījās uz jaunajiem saimniekiem. Kolhoza pļavās vākt sienu bija aizliegts. Mums palīdzēja mežinieki, sešu kilometru attālumā no mājām viņi ierādīja meža pļaviņas, kur iegūt sienu. Pēc pāris gadiem iegādājāmies divus zirgus. Tajā laikā likumsakarīgi bija iestāties zemessargos. Piedalījos arī barikādēs. Mūsdienās par tām liela interese mazmeitai, par ko skolā viņa izstrādāja projekta darbu,» stāsta Andris Actiņš.

Baļķus nopērk reketieri

Līdzīgi kā lauksaimniecība, arī mežkopība jaunajam zemniekam bija jāsāk no nulles. Saistībā ar koku tirgošanu Andris Actiņš atceras vairākus neparastus gadījumus. «Vajadzēja naudu, tāpēc nolēmām kailcirtē nocirst 0,4 hektārus meža. Cēsu reketieri par cirsmu piedāvāja 400 dolārus, kurus arī veiksmīgi saņēmu.

Nākamajā gadā nolēmu uz Rīgu vest un tirgot Ziemassvētku eglītes. Lai nepakļautu sevi liekam riskam, tirgot nolēmu Pārdaugavā. Tomēr tas neko nedeva. «Jumts» bija klāt un nekavējoties aprēķināja, cik lieli ienākumi mums varētu būt, ja pārdosim visu. No tiem mums bija jānomaksā 10 procenti. Neskatoties uz to, ka pārdevām tikai pusi, aprēķināto summu reketieriem samaksājām pilnā apjomā.

Pēc kāda laika nolēmu mežā veikt izlases cirti. Izzāģējām 25 m3 un sarunājām baļķvedēju, kas aizved kravu firmai uz Jēkabpili. Kad aizbraucām galā, baļķvedējs bija pazudis. Kad tas atradās, krava bija samazinājusies par 5 m3.

Deviņdesmito gadu vidū Vidzemē nodibinājās biedrība «Saimnieka mežs». Lai prasmīgi varētu saimniekot, man bija nepieciešamas zināšanas, tāpēc iestājos biedrībā. Toreiz tajā darbojās meža īpašnieki Ziedonis Vilciņš, Pēteris Kaļeiņikovs, Aelita Runce un citi. Konsultācijas sniedza Jānis Rozītis no Pasaules Dabas Fonda. Man izdevās kā ceturtajam Latvijā sertificēt savu mežu pēc FSC sertifikācijas shēmas», atklāj Andris Actiņš.

Mežs arī sirdij

Lai arī Andra Actiņa meža īpašumā pielietoti dažādi meža apsaimniekošanas modeļi, par vispiemērotāko viņš atzīst saimniekošanu ar izlases cirtēm. «Ja privātais īpašnieks vēlas iegūt maksimālu labumu, tad jācērt izlases veidā. Jāveido gaismas laukumi un jāplāno pievešanas ceļi.

Cauri manam īpašumam ir ierīkota dabas taka. Man ļoti tuvs ir 1,5 hektārus liels, ap 150 gadu vecs priežu – egļu mežs. Tas man saistās ar bērnību. Tās priedes kā Blaumaņa Indrānu saimniekam man ir priekš sirds, nevis maka. Tur esam daļēji izzāģējuši tikai egles. Kailcirtes īpašumā bijām spiesti veikti pēc 2005. gada vētras – vējš nopostīja 2,5 hektārus. Nozāģētos kokus pārvērtu būvmateriālos, bet izcirtumā iestādījām egles. Daba arī nāca talkā – šobrīd jaunaudzē ir liela koku daudzveidība – egles, bērzi, apses, pīlādži un pat jaunie ozoli tur atraduši vietu zem saules. Ar ošiem gan bēdīgi – tie iet bojā. Ja iespējams, izmantoju būvmateriāliem. Arī sausam kokam ir vērtība!» spriež Andris Actiņš.

Dabas taka atvērta ikvienam

Actiņu ģimenes veidoto dabas taku ikviens var apmeklēt bez maksas. Tā vijās starp mežiem un zivju dīķiem. Sākumā apskatāms «Zemnieku spēka akmens», kas veltīts vairākiem zemnieku nemieriem. Starp kokiem noslēpušās veselas 26, Rīgas amatniecības vidusskolas audzēkņu veidotas koka pūces, kuras ir «Brīvnieku» simbols, jo 1990. gadā, kad sākta saimniekošana, cilvēku neapdzīvotajā mājā atrasts mazs pūču bērns, kurš bēniņu logā vakaros gaidījis māti.

Raimonds Mežaks, mežkopis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.