Pavasara stādījumi jāapseko jau tagad

Pavasara koku stādīšanas sezona jau aiz muguras, un daudzi meža īpašnieki steidz izbaudīt vasaras atvaļinājumu laiku.

Lai arī parasti par pavasarī iestādītajiem kokiem atceramies gadalaikā, kad krīt lapas – rudenī, jauno koku apsekošanu ieteicams veikt jau neilgi pēc stādīšanas. Tas nepieciešams, lai pārliecinātos, ka kociņi jūtas labi jaunajos apstākļos. Nav noslēpums, ka daļa no tiem jau tuvākajos mēnešos pēc iestādīšanas dažādu iemeslu dēļ diemžēl iet bojā. Parasti bojāeju ierosina kaitēkļi, mitruma trūkums un grauzēji.

Īpaši sāpīgi ES atbalsta saņēmējiem

Sevišķi nopietni pret to jāizturas meža īpašniekiem, kuriem ir saistības ar Lauku atbalsta dienestu. Ar ES atbalstu ieaudzētās vai atjaunotās mežaudzēs meža apsaimniekošanas atbalsta plānā ir noteikts, ar kādām koku sugām un kādos termiņos darbam jābūt izpildītam. Neizpildes gadījumā draud sankcijas. Īpašnieks var lūgt Lauku atbalsta dienestu objektīvu iemeslu dēļ pagarināt plānā paredzētos darbu izpildes termiņus, tomēr to var izdarīt tikai tad, ja jaunaudze ir apsekota dabā un problēma identificēta. Izpildes termiņus var pagarināt, ja jaunaudze tiek apsekota laicīgi.

Smecernieki uzbrūk šī gada stādījumam

Ja meža īpašnieks pavasarī ir stādījis kokus vietā, kur iepriekšējā gadā skuju koku mežā cirsta kailcirte, tad jārēķinās, ka pastāv diezgan liela iespēja, ka jaunās priedītes vai eglītes apciemojušas priežu lielā smecernieka vaboles.

Maija beigās apsekoju kādu 2016. gada aprīļa vidū izveidotu stādījumu. Apskatot kociņus konstatēju, ka no 1000 iestādītajiem egļu ietvarstādiem izdzīvojusi bija apmēram puse. Daļā kociņu notika aktīva smecernieku vaboļu darbība. Atsevišķu eglīšu stumbrus grauza pat 6 vaboles. Kopumā jaunaudzē izdevās savākt ap 100 vaboļu. Lai izcirtumu varētu atzīt par apmežotu, īpašniekam nāksies ieguldīt naudu vēlreiz un veikt stādu papildināšanas darbus.

Kaitēkļu izplatību var samazināt, pirms stādīšanas izcirtumā veicot augsnes skarifikāciju, bet vislabāk, ja kociņu stādīšanu neveic uzreiz nākamajā gadā pēc ciršanas. Mežzinātnieks Gints Ozols savā grāmatā «Priedes un egles dendrofāgie kukaiņi Latvijas mežos» raksta: «Priežu lielā smecernieka vaboles ir tumši brūnā krāsā, garums 13,8 milimetri. Kāpuri balti ar brūnu galvas kapsulu, līdz 25 milimetrus gari. Vaboles sāk lidot pavasarī, kad gaisa temperatūra sasniedz 15 grādus pēc Celsija. Pēc pamošanās tās meklē sugas attīstībai piemērotas vietas – svaigus skuju koku izcirtumus. Lidojuma laikā vadās pēc ēterisko eļļu iztvaikojumiem – pinnēniem. Meklējot piemērotas vietas var nolidot 80 kilometrus. Pēc vietas atrašanas priežu lielā smecernieka vaboles sāk papildu barošanos. Tās laikā laukumveidīgi apgrauž jauno skuju koku mizu, reizēm pumpurus. Izcirtumos koncentrējas svaigu skuju koku celmu tuvumā. Papildbarošanās laikā vaboles celmu saknēs dēj olas. Viena mātīte sezonā spēj izdēt līdz 50 olām. Kāpuri parādās jūnija vidū. Tie saknēs, paralēli to asij, grauž ejas. To diametrs sasniedz 9 milimetrus un tās pieblīvētas ar koksnes miltiem. Eju garums sasniedz 150 centimetrus. Ziemošana notiek attīstības vietā. Nākamā gada jūnijā kāpuri iekūņojas. Jūlija sākumā kūniņu gultnēs attīstās jaunās vaboles. Augusta sākumā vaboles pamet attīstības vietas. Mizā paliek apaļi caurumi. Priežu lielo smecernieku dabiskie ienaidnieki ir sikspārņi, ciršļi, sīļi, zaļās vārnas, dzilnas, dzeņi. Mežsaimnieciskie ierobežošanas pasākumi saistīti ar skuju koku biomasas izmantošanu šķeldai vai neizmantojamo daļu sadedzināšanu. Visefektīvākais veids ir celmu izlaušana un augsnes aršana. Visvairāk cieš stādījumi nesagatavotā augsnē.»

Raimonds Mežaks, mežkopis