Pasaules koks – auglības simbols

Koki daudzās pasaules reliģijās simbolizē dzīvību, nāvi un atjaunošanos, bet svētie koki asociējas arī ar auglību, zināšanām, aizsardzību un radīšanu.

Dzīvības koks ir viens no vecākajiem auglības un dzīvības simboliem pasaules reliģiju vēsturē. Pēc nozīmes tam tuvi ir svētais, kosmiskais, pasaules koks. Auglības dieviete tika attēlota kā koka stumbrs vai izaugusi no koka saknēm.

Kosmoss – milzu koks

Caur dzīvības koku plūst sula vai ūdens un tas sakņojas zemē, bet ar zariem tiecas debesīs un ir piederīgs divām pasaulēm – zemei un debesīm. Mitoloģijā koks ir saistīts ar sievišķo auglību un Māti Zemi. Koka zaros nobriedušie augļi tiek izmantoti auglības rituālos. Mitoloģijas un reliģijas sistēmās īpaši izcelta dzīves augšupejošā līnija – no piedzimšanas līdz augstākajai brieduma stadijai – ziedēšanai un augļu nešanai. Pašā dzīvības koka serdē slēpjas dzīvība un tās augstākais mērķis – nemirstība, kā arī cikla sākumu un beigas. Pēc reliģijas vēsturnieka, filozofa Mirčas Eliades domām, dzīves neizsmeļamais noslēpums ir saistīts ar Kosmosa ritmisko atjaunošanos, tāpēc Kosmoss var tikt attēlots milzu koka veidā. Kosmosa pastāvēšanas veids, tā spēja bezgalīgi atdzimt, tiek pielīdzināta koka dzīvei.

Saules māte – koka saimniece

Vecākajos seno ēģiptiešu zīmējumos (2500.–2200. p. m. ē.) redzams dzīvības koks apvienojumā ar cilvēka ķermeni. Ēģiptieši godināja dievieti Nutu, kas bija debesu dieviete, saules dieva māte. Saukta arī par  «Milzīgo zvaigžņu māti», «Sikimoras Saimnieci» vai «Koka Saimnieci.» Nuta visbiežāk attēlota kā sieviete, kura paceltās rokās tur saules disku. Nutas tēls bieži rotā sarkofāgu vāku iekšpusi.

Viņas ķermenis bija savienojies ar koku, no kura dieviete mirušajiem jeb viņu dvēseles putniem (ba) pasniedza spēcinošu dzērienu– nemirstības eliksīru, kas pa koku atplūst no pazemes valstības. Vēlāk plašāk izplatīta ir kompozīcija, kurā pie dzīvības koka stāv sieviešu dzimtes dievība, kuras galvenā ir mātes funkcija.

Koks bija dievietes «augstākais sasniegums», auglības zīme un kokam piemita kāda īpaša iepriekšēja esamība, no kuras tas iznācis zemes virspusē. Arī senajā Kanaānā – Sīrijā (feniķiešu zemēs) bronzas laikmetā kokus bieži zīmēja auglības dievietes tuvumā, bet pati dieviete tika attēlota kā koka stumbrs vai izaugusi no koka saknēm. Dzelzs laikmetā saistība starp antropomorfo dievību un koku kļuva vājāka. Daudzās senajās kultūrās tika godināti noteikti koki vai pat veselas to birzis, kā pārdabisku būtņu mājoklis, vai arī kā Saules ass, ap kuru izveidots Kosmoss, piemēram, ziemeļģermāņu mitoloģijā pasaules koks Igdrasils vai Jukatanas maiju svētais Ceibas vai Jašķē koks, kas aug pasaules centrā un ap kuru izkārtoti debesu slāņi. Budistiem Bodhi koks, zem kura Gautama Buda sasniedz apskaidrību, ir «lielās atmodas» simbols. Šumeru veģetācijas dievu Dumuzi (Tammuz) pielūdza kā dzīvības koku. Senajā Ķīnā godināja persiku koku un zīdkoku, ķeltu druīdi ozolu, kas bija arī ģermāņu pērkona dieva un grieķu dievu valdnieka Zeva svētais koks. Latviešu mitoloģijā Austras koks (Saules koks, Pasaules krūms, Pasaules koks, ozoliņš) simbolizē Saules ceļu un pasaules kārtību.

Vineta Kalve