Par draudzīgu saimniekošanu

Pedagoģe Niāra Robalde jau 4 gadus apsaimnieko ģimenes īpašumu «Ķirši» Ikšķiles novada Tīnūžu pagastā. Uzdevums nav vienkāršs, tāpēc bieži savu palīdzību sniedz bērni, mazbērni un citi ģimenes locekļi. Zeme un mežs dzimtas īpašumā nonācis pagājušā gadsimta 20.–jos gados. Lai arī mežs aizņem 20 hektārus, tikai nelielā tā daļā veikta koku ciršana.

Niāra ar dēlu Arvilu regulāri apmeklē izglītojošas apmācības par meža tēmām, kuras uzskata par ļoti noderīgām. Ikdienā viņa dzīvo Mārupē, bet brīvdienas un atvaļinājumus pavada savas dzimtas mājās, kurām pavisam tuvu atrodas arī mežs. Lai tuvāk iepazītos ar viņas meža apsaimniekošanas praksi, «Meža Avīze» devās mežā un ieklausījās meža īpašnieces teiktajā.

Regulē mežaudzes koku sugu sastāvu

«Pirms dažiem gadiem īpašumā veica dažas kailcirtes. Pēc ciršanas palika ekoloģiskie koki un egļu paauga. Pēc neilga laika mistrojumā nogabalā parādījās pirmie lapu koki – bērzi un apses. Lai jaunaudze būtu daudzveidīga, veicām papildināšanu ar priedēm un eglēm. Iestādījām ap 5000 kociņu. Šo darbu veicam regulāri. 2017. gada pavasarī plānojam iestādīt 1000 egļu kailsakņu stādus.

Nedrīkst aizmirst par jaunaudžu kopšanu. Pati kopšanu veicu ar mačeti, bet dēli izmanto krūmgriezi. Vēlos, lai nākotnē izaug skuju koku mežs ar nelielu lapu koku mistrojumu. Tāpēc veicot kopšanu, cenšamies saglabāt nelielas lapu koku grupas» atklāj meža īpašniece.

Dabas daudzveidība – meža īpašā vērtība

Saimniekojot mežā, Niāra Robalde pievērš uzmanību mežā esošajām dabas vērtībām. Pašreizējais Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus ir viņas audzēknis – savulaik skolotājai uzdāvinājis grāmatas par putniem. Līdz ar to viņai un pārējiem ģimenes locekļiem nav grūtību saprast, kādi lidojošie iemītnieki mežā dzīvo. Kādas bioloģiski vecas apses dobumā mīt viena no Latvijas pūcēm, bet mežā atstātos stumbeņus steidz novērtēt melnās dzilnas.

Tomēr, kā atzīst N. Robalde, putni te nav vienīgā vērtība. «Interesējos par retām un aizsargājamām augu sugām un esmu atpazinusi mūsu meža tādas īpaši aizsargājamas augu sugas kā jumstiņu gladiolas, naktsvijoles un staipekņi. Mūsu mežā lasītās retāk sastopamās sēnes esmu vedusi uz sēņu izstādi Dabas muzejā. Viena no pazīstamākajām šis jomas speciālistēm, Inita Daniela atzina, ka tādas sugas, piemēram, korallenes un zemeszvaigznes, ir sastopamas tikai bioloģiski bagātā mežā. Domāju , ka mūsu mežā ir aizsargājamais biotops. Būtu priecīga, ja 5 hektārus no tā varētu atstāt dabiskajām norisēm. Protams, būtu labi, ja par to maksātu kompensāciju, bet šis apstāklis nav noteicošais. Galvenais, lai meža iemītniekiem ir kur patverties.

Pagājušajā gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība sāka vākt parakstus par meža izstrādes darbu ierobežošanu putnu vairošanās periodā. Es atbalstu šādu iniciatīvu. Kopīgiem spēkiem jāpanāk, lai šis ļoti būtiskais jautājums tiktu skatīts, un aizliegums stātos spēkā. Manuprāt, kā pagaidu kompromiss  varētu būt, ka meža izstrāde pavasarī turpināma tikai tajās cirsmās, kur tā sākta īsi pirms putnu ligzdošanas, jo skaidrs, ka putni diez vai ligzdos vietā, kur process sācies. Tie visdrīzāk patversies vietās, kur darbi nenotiek,» uzskata  Niāra.

Meža daudzveidību var izmantot arī cilvēki

«Laika gaitā mežā esam ieviesuši pašu izdomātus vietvārdus, piemēram, Bebru kakts, Baraviku stūris un Gaileņu kalniņš. Protams, tie nav nejauši. Gaileņu kalniņā ir daudz gaileņu, bet Bebru kaktā dzīvo bebri. Mēs ģimenē ļoti novērtējam meža veltes un arī spējam pateikt paldies. Mežs dod daudz! Protams, galvenokārt tās ir ogas un sēnes, bet esam iemācījušies izmantot arī, piemēram, priežu čiekurus – no tiem vāram sīrupu. Vācu arī bērzu un priežu pumpurus drogām, un vasarā kopā ar draugiem sienam slotiņas.

Veicot jaunaudžu kopšanu, atstājam daļu no avenājiem, lai būtu kur lasīt ogas. Meža veltes izmantojam pašu vajadzībām, tikai retu reizi pārdodam. Un, ja mežs ir kā vesela sistēma, tas spēj pats sevi arī aizsargāt, piemēram, priežu stādījumos smecernieku bojājumi bija nebūtiski, arī egļu mizgrauzis iznīcinājis tikai dažus kokus,» atklāj meža īpašniece.

Saimniekošanai lielu šķēršļu nav

Lai arī diezgan bieži publiskajā telpā atsevišķi meža īpašnieki sūdzas par daudzajiem šķēršļiem, kas traucē saimniekot mežā, Niāra Robalde saskārusies tikai ar dažiem. «Viens baltalkšņu meža nogabals robežojas ar upi. Atsevišķi koki jau brūk kopā un gāžas tur iekšā. Domāju, ka sagatavošu meža apsaimniekošanas atbalsta pasākumu plānu un ar Eiropas Savienības fondu atbalstu veikšu mazvērtīgo audžu nomaiņu. Tomēr izrādījās, ka tas iespējams, ja kokaudzes vecums ir vismaz 30 gadi. Manā gadījumā ir tikai 23 gadi.

Ar Eiropas Savienības atbalstu tagad izkopjam savas jaunaudzes. Man ir laba pieredze ar Valsts meža dienestu. Sagatavoju meža apsaimniekošanas plānu un pirms iesniegšanas Lauku atbalsta dienestā, vispirms iesniedzu saskaņošanai Valsts meža dienestā. Mežzinis Raivis Razgals bija ļoti atsaucīgs un iesniegtos dokumentus izskatīja dažu dienu laikā. Līdz ar to iekļāvos noteiktajos termiņos,» stāsta meža īpašniece.

Raimonds Mežaks, mežkopis