Nepieciešams vienošanās process par saimniekošanu dabas aizsardzības interesēs

Vai cilvēks ir iederīgs Latvijas ainavā? Ar šādu retorisku jautājumu varētu īsumā raksturot problēmu loku, ko Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMIB) projekta ietvaros pēta par meža apsaimniekošanu aizsargājamās dabas teritorijās (ĪADT).

Ierosme Latvijas Vides aizsardzības fonda līdzfinansētajam projektam nāk no daudzām konfliktsituācijām, kas rodas starp meža īpašniekiem un valsts iestādēm par meža apsaimniekošanu ĪADT, īpaši dabas parka «Abavas senleja» gadījumā.

Projekta uzdevums bija konstruktīvās sarunās identificēt konfliktu cēloņus. Tā ietvaros tikai veikti vairāki pētījumi, kā arī meža īpašnieku aptauja, lai izpētītu konfliktu cēloņus un to, cik veiksmīgi tiek formulēti mērķi plānošanas dokumentos un izvēlētas metodes to sasniegšanai. Pētījumi tika veikti par mežsaimniecību regulējošo normatīvu atbilstību ĪADT izveidošanas mērķiem, ainavu ekoloģisko plānošanu un ilgtspējīgas attīstības principu ievērošanu plānošanas dokumentos. Ar pētījumu rezultātiem var iepazīties šeit – www.mezaipasnieki.lv/lv/lvaf_projekts/rezultāti/. Savukārt apkopojumu par visiem ziņojumiem var izlasīt šeit zemāk.

Galvenie secinājumi:

Iemesli konfliktsituācijām par meža apsaimniekošanu aizsargājamās dabas teritorijās ir tas, ka šajās teritorijās ir daudz privātu īpašumu un strīdi rodas par to, kā saimniekot. Ņemot vērā to, ka lielākā daļa ĪADT ir izveidotas padomju laikos un arī pēc neatkarības atjaunošanas, tās vēsturiski ir veidojušās ekstensīvas saimniekošanas rezultātā ļoti ilgā laika posmā. Piemēram dabas parka Abavas senleja klasiskā atvērtā ainava, kur posmā starp Kandavu un Rendu līkumo Abava ar vairākām pietekām, ir bijusi lauksaimniecības zeme, kas pirms 70–100 gadiem tika apsaimniekota, t.i., tika audzēta labība un ganīti lopi. Pateicoties tam, ainavā dominē pļavas, upju krasti ir vairāk atvērti, nevis kā šodien – aizauguši ar krūmiem un baltalkšņu puduriem, kā arī skatu uz Kurzemes Šveici no šosejas aizsedz mežs, kas ieaudzis neapsaimniekotajā zemē. Arī šodien šajās teritorijās dzīvo cilvēki un saimnieko, taču nosacījumi ir tādi, kas rada nesaprašanās un konfliktus, jo nosacījumi ir veidoti tādi, lai samazinātu vai izslēgtu saimniecisko ietekmi. Tā rezultātā šī teritorija patiešām mainās, palielinās mežu platības, zūd ainavas kvalitāte. Tādējādi tie mērķi, kas noteikti izveidojot ĪADT, netiek sasniegti vai tiek sasniegti daļēji. Arī meža īpašnieki, kas dzīvo šajās teritorijās, nav apmierināti ar to, ka nosacījumi ir tādi, kas neļauj saimniekot pat ekstensīvi. Piemēram, meža apsaimniekošanas normatīvi, kas ir spēkā dabas parkā Abavas senleja, ir tādi, kas ļauj iegūt daļu koksnes ražas, bet pēc tam saimniekošanas apstājas un 40 gadiem. Tas nozīmē, ka šāds izretināts un pamests mežs aizaug ar krūmiem, nav nedz ainaviski vērtīgs, nedz arī īpašnieks ir motivēts ieguldīt darbu, lai veidotu meža nākamo paaudzi. Ir saprotams, ka šajās teritorijās ir jāsaimnieko savādāk nekā saimnieciskā mežā, taču nosacījumiem jābūt saprotamiem, loģiskiem un tādiem, kas ļauj arī īpašniekam sasniegt savus pieticīgos mērķus, piemēram, savā mežā dabūt malku vai retu reizi kokmateriālus savām vajadzībām. Savukārt, ja privātā īpašumā ir īpašas dabas vērtības, kas jāsargā, tad ir jābūt adekvātai kompensācijai.

Lielākie pārmetumi ir par procesu, kā tiek izstrādāti gan dabas aizsardzības plāni, gan individuālie apsaimniekošanas nosacījumi, kas nosaka konkrētās normas. Šo procesu īpašnieki raksturo kā tādu, par kuru viņi bieži nemaz neuzzina, un ja ir iespējas piedalīties, tad viņu viedoklis netiek ņemts vērā. Viens no iemesliem šādai attieksmei ir tas, ka plānus galvenokārt izstrādā ieinteresētā puse – sugu un biotopu eksperti, kas ir ieinteresēti aizvien lielākās platībās uzliekt saimnieciskās darbības ierobežojumus. Šāda pieeja turpina būt tāda, kas veido un uztur konfliktus. Būtu nepieciešama arī citu ekspertu dalība, kas sniedz priekšlikumus un vērtē citus ilgtspējības faktorus.

Meža īpašnieki norāda, ka sagaida taisnīgu attieksmi no dabas aizsardzības politikas īstenotājiem, un otrkārt sniegt īpašniekiem vairāk konsultāciju un zināšanu par to, kā saimniekot šajās teritorijās – kādi ir mērķi attiecībā uz konkrēto teritoriju, ko nedrīkst darīt, bet galvenais, konsultēt īpašnieku, ko drīkst darīt, lai abām pusēm ir iespēja sasniegt savus mērķus.

Lai risinātu šos jautājumus, diskusijas dalībnieki formulēja galvenos risināmos jautājumus:

  • • Meža īpašniekus iekļaujošs nosacījumu veidošanas process;
  • • Taisnīgas kompensācijas;
  • • Īpašnieku informēšana un konsultēšana;
  • • Interešu līdzsvarošana plānojot teritorijas attīstību;
  • • Biotopu apsaimniekošana ārpus aizsargājamām dabas teritorijām.

Vairāk informācijas par projektu: Aiga Grasmane, projekta vadītāja, Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore.

Kopsavilkums par sniegtajiem ziņojumiem

Netaisnīgums, meža īpašnieku neiesaistīšana un vēlme no ĪADT izslēgt pat ekstensīvu saimniecisku darbību – tā projekta vadītāja A.Grasmane 2018. gada 18.decembra diskusijā raksturoja konfliktu iemeslus. Uzstājīgākie tiesājas, citi dzīvo nepārejošās pāridarījuma sajutās par to, ka savos īpašumos, nav iespējams saimniekot mēreni, lai uzturētu meža sniegtās vērtības, un par dabas vērtību sargāšanu, ja tādas tiek atrastas, kompensācijas nav adekvātas. Kā sekas šādas represīvas politikas īstenošanai meža īpašniekiem veidojas negatīva attieksme pret valsts pārvaldi kopumā un īpaši pret dabas aizsardzību.

Dr.silv. Līga Liepa projekta ietvaros veica ainavu ekoloģisko novērtējumu par dabas parka Abavas senleja posmu no Kandavas līdz Rendai. Liepa, citējot atzītus akadēmiķus O.Nikodemusu un G.Brūmeli, norāda, ka dabas parki ir veidoti ar mērķi saglabāt ainaviskās vērtības, izglītot sabiedrību un veicināt rekreāciju, kā arī uzturēt bioloģiskās daudzveidības vērtības. Tādās vietās kā Abavas senleja tradicionālo ainavu ir veidojusi ekstensīva lauksaimniecība. Analizējot pieejamo kartogrāfisko materiālu, ir iespējams novērtēt ainavas vēsturiskās izmaiņas salīdzinot situāciju 1930., 1960. un 2008. gadā. Dati liecina, ka ainava ir kļuvusi noslēgtāka, palielinājusies meža platība. No ainavas un dabas aizsardzības perspektīvas lauksaimniecības zemju aizaugšanas process ir vērtējams negatīvi, jo homogēnas ainavas veidošanās un ainavas daudzveidības samazināšanās samazina bioloģisko daudzveidību, notiek  zālāju fragmentācija, vairākām organismu grupām zūd dzīvotne, kā arī samazinās ainavas estētiskā kvalitāte. Attiecībā uz ainavas pievilcīgumu cilvēkiem visvairāk patīk priežu meži – gan pieauguši, gan jaunaudzes, mozaīkveida ainava, lauku ainava. Pie netīkamām ainavām cilvēki atzīmē mitrus lapu koku mežus, pārpurvojušās teritorijas, vecas egļu audzes, nocirstas platības.

Attiecībā uz rekreācijas iespējām dabas parkos, Liepa min piemēru, kad 2018. gada novembrī Kandavas novadā tika rīkots Neatkarības rogainings, valsts pārvaldes institūcija nesaskaņoja norisi lielā daļā no plānotās teritorijas. Tātad teritorijā, kuras viens no mērķiem ir rekreācija, nav atļauts konkrētais rekreācijas pasākums. Ja šādi lēmumi tiek pieņemti, tad būtu nepieciešams zinātnisks pamatojums par negatīvu ietekmi. Savukārt pētījumi par orientēšanās sporta pasākumu ietekmi un biotopiem ir veikti. Un secinājumi liecina, ka šo pasākumu ietekme atšķirīgos biotopos uz veģetāciju ir nenozīmīga.

Dr.oec. A.Lēnerts projektā veica teritoriju ilgtspējīgas attīstības izvērtējumu attiecībā uz sociālās, ekonomiskās un dabas vides attīstību un to ietekmējošiem faktoriem. Analizējot Kandavas novada teritorijas plānošanas dokumentus – Ilgtspējīgas attīstības stratēģija, Attīstības programma, dabas aizsardzības plāns DP Abavas senleja, jāsecina, ka plānos trūkst savstarpējās saskaņotības, kā arī pašvaldības dokumentos nav neviena rādītāja, kas sakristu ar dabas parka mērķiem. Ir jāiekļauj rādītāji, kas raksturo ainavu, dabu. Kandavas attīstības indekss svārstās ar tendenci uz leju, iedzīvotāju skaits samazinās, attiecībā uz ieņēmumiem budžetā ir izaugsme. Lai vērtētu ilgtspējīgu attīstību – ir jāspēj nodefinēt rādītājus, kas raksturo kapitāla pieaugumu gan dabai, gan cilvēkiem. Cilvēka kapitāla vērtība nosaka to, vai teritorija attīstās vai nē. Ja kaut kas netiek novērtēts, tad nevar runāt par ilgtspējīgu attīstību. Vēl svarīgs ir procesu virziens – vai tie tiek virzīti no apakšas uz augšu, vai otrādi. Līdzšinējā prakse liecina, ka process tiek vadīts no augšas uz apakšu, kas neizbēgami rada konfliktus.

Dr.oec. L.Vilkriste veica meža īpašnieku aptauju par meža apsaimniekošanas mērķiem un faktoriem, kas veicina vai kavē mērķu sasniegšanu. No 9 meža apsaimniekošanas mērķiem īpašnieki kā vissvarīgāko atzīmēja, ka mežs ir kā investīcija ar pieaugošu vērtību, otrajā vietā – mežs dabas aizsardzībai, trešajā vietā kurināmā ieguves iespējas. Attiecībā uz faktoriem, kas kavē īpašumu apsaimniekošanu visvairāk minēti normatīvos noteiktie ierobežojumi un birokrātiskās prasības. Attiecībā uz iespējām piedalīties sabiedriskajās apspriešanās par dabas aizsardzības plānu izstrādi, 9% respondentu atbild, ka tāda iespēja ir bijusi un viedoklis ir ticis ņemts vērā, 17% – iespēja bijusi, bet viedoklis nav ticis ņemts vērā, 30% respondentiem nav bijusi tāda iespēja. Vērtējot individuālos ĪADT apsaimniekošanas noteikumus, 17% respondentu apstiprina, ka tādi ir un tie īpašniekiem ir pieņemami, savukārt 36% apstiprina, ka pārzina noteikumus, taču tie neļauj sasniegt īpašnieka meža apsaimniekošanas mērķus.

LVMI Silava pētnieks J.Donis analizēja, vai DP Abavas senleja meža apsaimniekošanas normatīvais regulējums ir tāds, kas veicina to mērķu sasniegšanu, kuru dēļ ir izveidota šī teritorija. Pētījumā ir apskatītas meža audzēšanas mērķu izmaiņas, meža ekosistēmas pakalpojumu vērtēšanas metodes, meža ekonomiskās vērtības aprēķinu piemēri un daudz citu ar meža vērtībām un funkcijām saistīti aspekti. Donis vērsa uzmanību uz 2008.gadā apstiprinātu Attīstības plānošanas sistēmas likumu, kura mērķis ir, nosakot attīstības plānošanas sistēmu, sekmēt valsts ilgtspējīgu un stabilu attīstību, kā arī iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanos. Būtu jāpievērš uzmanība vai tie plāni, kas tiek izstrādāti dažādos līmeņos, kā arī nozaru plānu atbilst valsts noteiktiem mērķiem un plānu izstrādes procesos tiek ievēroti likumos noteiktās prasības plānu izstrādei.

Analizējot DP Abavas senleja noteiktos nosacījumus un parka izveidošanas mērķu sakarības rodas vairāki jautājumi par sakarībām starp mērķi un metodēm mērķu sasniegšanai. Piemēram, lieguma zonas izveidošanas mērķis ir «saglabāt īpaši aizsargājamo purvu biotopu – kaļķaino purvu ar Devela grīsli un rūsgano melnceri – un īpaši aizsargājamo pļavu biotopu – zilganās molīnijas, pļavas ar kaļķainām, kūdrainām vai mālainām augsnēm – kā arī īpaši aizsargājamas augu sugas – krūmu čužas – atradnes». Kāpēc tiek noteikti ierobežojumi mežsaimnieciskai darbībai, kāds ir to mērķis? DP Abavas senleja dabas parka zonas mērķis ir «saglabāt raksturīgo ainavu», – kas nosaka, kāda tā ir? Vērtējot ierobežojumus koku ciršanai, Donis uzsver, ka pēc veiktas izlases cirtes konkrētajā vietā mežsaimnieciskā darbība tiek apstādināta uz turpmākajiem 40 gadiem, kas neveicina nedz ainavisko vērtību uzturēšanu, nedz nākotnes meža pakāpenisku veidošanu. Tas ir saistīts gan ar meža bioloģiskajiem faktoriem, gan meža īpašnieka motivāciju ieguldīt resursus nākotnes meža izveidē. Donis norāda uz virkni priekšlikumu, kas iekļauti jaunajā dabas aizsardzības plānā, kuriem trūkst zinātnisks pamatojums, vai to piemērošana nav skaidra. Piemēram, bez DAP atļaujas nedrīkst veikt darbības, kas maina kultūrvēsturiskās vides īpatnības un raksturīgos ainavu elementus – kas un kā nosaka, kas tie ir? Donis norāda uz citām metodēm un pētījumiem, kas būtu izmantojami dabas plānu izstrādē, lai uzlabotu to kvalitāti. Ir iespēja vērtēt mežu un purvu noturību pret rekreācijas slodzēm, teritoriju vizuālo pievilcību, kā arī kombinētas vērtības – gan vizuālo pievilcību, gan rekreācijas vērtības, erozijas riskus un vēja ietekmes.

Somijas vides ministrijas Dabas departamenta direktors Ari Nīranens (Ari Niiranen) informēja, ka 12% no Somijas mežiem ir aizsargāti dažādos statusos – nacionālie parki, dabas rezervāti, savvaļas teritorijas Laplandē, pārgājienu teritorijas u.c. 85% no ĪADT ir valsts īpašumā. No 2,7 milj. ha ĪADT 2,2 milj. ha atrodas valsts ziemeļos. Privātajās zemēs visi saimniekošanas un finansiālie nosacījumi ir ietverti līgumā ar zemes īpašnieku, kurā līgumslēdzēju puses vienojas par līguma nosacījumiem. Meža īpašniekam ir jāievēro vispārējās dabas aizsardzības prasības, piemēram, strautu un mitru ieplaku saudzēšana, par ko nepienākas kompensācija. Taču likums Par ilgtspējīgas mežsaimniecības finansēšanu paredz atbalstu īpašniekam par lielāku dabas vērtību saglabāšanu saimnieciskajos mežos nekā paredz vispārējās prasības. Somijā ir spēkā arī brīvprātīgā dabas aizsardzības sistēma, kas dod iespēju īpašniekam piedāvāt savu īpašumu valstij atpirkt par pilnu vērtību (koksnes vērtība + zeme) vai uz noteiktu laiku slēgt līgumu, kurā tiek noteikti saimnieciskie ierobežojumi un pilna kompensācija par negūtiem ienākumiem koksnes vērtībā. Citi veidi kā nodrošināt dabas aizsardzību ir gan slēdzot ar īpašniekiem vides subsīdiju līgumus, kas paredz saistības uz 10 gadiem, gan īstenojot projektus vairākiem meža īpašniekiem kopā, gan dāvinot īpašumu valstij. Piemēram nesenajā Somijas 100gadē somi ziedoja 3024 ha meža zemes dabas aizsardzībai. Runājot par aizsargājamo putnu aizsardzību, Nīranens uzsver, ka netiek veidota aizsargājama meža teritorija ap ligzdas koku, jo aizsargājams ir putns nevis mežs. Un meža īpašnieka pienākums ir ievērot rekomendācijas šo putnu aizsardzībai, t.i. 500 m rādiusā ap ligzdu neveikt saimniecisko darbību ligzdošanas laikā. Ziemas periodā ir atļauta tāda mežsaimnieciskā darbība, kas būtiski neietekmē ligzdas apkārtnē esošo mežu. Pie dabas aizsardzības izaicinājumiem Nīranens norāda uz lielo apdraudētu sugu skaitu, kuru dzīvotnes ir saistītas ar mežu. Un kā iemeslus tam min nepietiekamu mirušās koksnes un lielu kritalu apjomu mežos, kā arī nepietiekamu daudzumu vecu mežu.

Semināra moderatore I. Dzenovska skaidroja, ka konfliktu risināšanas stratēģijas ierasti notiek kādā no vairākiem scenārijiem – ja puses uzstāj uz savām personīgajām vērtībām, tad rezultātā ir uzvarētājs un zaudētājs. Otrs scenārijs ir izvairīšanās, kurā nav uzvarētāju. Trešais – ja kāda no pusēm ir vērsta uz attiecību saglabāšanu, tad notiek piekāpšanās, kurā arī ir viens uzvar, otrs zaudē. Scenārijs, kurā puses cenšas vienoties, bet panāk kompromisu, rezultātā iegūst pusuzvaras. Scenārijs, kurā visas puses ir ieguvēji, ir sadarbības scenārijs.

Semināra noslēguma diskusijā klātesošie Vides konsultatīvās padomes pārstāvji L.Enģele un V.Ķerus norādīja, ka, ja vēlamies runāt par dažādu mērķu sabalansēšanu aizsargājamās teritorijās, tad tas ir jādara arī nacionālā līmenī. DAP ģenerāldirektors J.Jātnieks norādīja, ka pusēm ir noteikti jāspēj vienoties par sadarbības scenāriju, jo ļoti ilgs laiks ir pagājis pusēm cīnoties un ar mainīgiem panākumiem īstenojot konkurences un piekāpšanas scenārijus. Meža nozares eksperts D. Dubrovskis norādīja, ka, lai veidotos sadarbība, ir jābūt atklātiem un saprotamiem iesaistīto pušu mērķiem. No meža īpašnieku aptaujas redzams, ka īpašnieki neslēpj mērķi gūt peļņu no meža apsaimniekošanas. Savukārt, zaļās nevalstiskās organizācijas neafišē, ka tās gūst ienākumus no dabas aizsardzības idejas pārdošanas un  ienākumi ir atkarīgi no spējas izraisīt un uzturēt konfliktus. Tiesībsarga biroja pārstāve I.Peimane norādīja, ka kopējā diskusija ir par labas pārvaldības problemātiku un pauda gatavību līdzdarboties turpmākajos pasākumos.

Avots: Latvijas Meža īpašnieku biedrība

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.