Mežos mīt tūkstošiem jenotsuņu un ūdeļu

Jenoti_cv

Pēc LR Centrālā statistikas pārvaldes datiem pērn Latvijā uzskaitīti 29,3 tūkstoši jenotsuņu, 23,3 tūkstoši Amerikas ūdeļu, 5,3 tūkstoši ondatru. Jaunais Zemkopības ministrijas sagatavotais Medību noteikumu projekts paredz medījamo dzīvnieku sugu sarakstā iekļaut zeltainos šakāļus, jenotsuņus, Amerikas ūdeles, dambriežus, muflonus, Sika briežus, jenotus, nūtrijas un jūraskraukļus.

Zeltainais šakālis tiek līdz Latvijai

Pērn Jelgavas pusē mednieki nošāvuši it kā vilku, taču izrādījies, ka tas ir Latvijas platuma grādiem pavisam neraksturīgs zvērs – zeltainais šakālis. Ir ziņas, gan bez ģenētiskiem pierādījumiem, ka mūsu zemē nomedīti vēl pāris šie dzīvnieki. Pirms pusotra gada šakāļus pirmo reizi atklāja Igaunijā. Siltās ziemas varētu būt par iemeslu tam, lai šakāļi iedzīvotos pie mums, bet pagaidām lielu viņu populācijas izplatību neprognozē.

Ja šakāļi acīmredzot paši atraduši ceļu līdz ziemeļu zemēm, tad nereti tieši cilvēku nesaprātīgā rīcība izjauc dabas smalko līdzsvaru. Tas, pirmkārt, attiecas uz jenotsuni un Amerikas ūdeli.

Vajadzētu medīt vairāk

Ja šakāļi vismaz pagaidām vēl ir eksotika, tad jenotsuņu un Amerikas ūdeļu izplatība satrauc jau ilgu laiku. Austrumlatgales virsmežniecības inženieris medību jautājumos Aivars Lukša pastāstīja, ka virsmežniecības teritorijā no invazīvajām sugām ir uzskaitīti 3080 jenotsuņi, 1966 Amerikas ūdeles un 301 ondatra, savukārt nomedīti aizvadītajā sezonā ir 572 jenotsuņi, 65 Amerikas ūdeles un 81 ondatra. Šakāļi gan pagaidām Latgales mežos nav manīti. Viņa kolēģis Dienvidlatgalē Viesturs Arbidāns pastāstīja, ka virsmežniecības pārziņā esošajā teritorijā uzskaitīts 3691 jenotsuns, aizvadītajā sezonā nomedīti – 755. Uzskaitītas 3237 Amerikas ūdeles, nomedītas – 87. Ondatras Dienvidlatgalē īpaši nav tikušas medītas. Uzskaitīti ir 609 šie dzīvnieki.

V. Arbidāns atzīst, ka jenotsuņus un Amerikas ūdeles noteikti vajadzētu medīt vairāk, jo šie dzīvnieki viennozīmīgi nodara postu dabai. Viņš uzskata, ka medniekus varētu vairāk ieinteresēt, ja būtu augstākas dzīvnieku ādu iepirkuma cenas. Taču, jāņem vērā, ka augstākā kažokādas kvalitāte ir ziemā, bet jenotsuņi tajā laikā guļ un nav aktīvi, Savukārt siltajā sezonā nogalinātu dzīvnieku kažokādas ir nekvalitatīvas, arī pieprasījums pēc dabiskajām kažokādām, salīdzinot ar agrākiem laikiem, būtiski krities. Amerikas ūdeļu medības vispār esot smags darbs.

Jenotsuņu medīšanu kaut nedaudz veicināja tas, ka Pārtikas un veterinārais dienests, lai pārliecinātos par to, vai bijusi efektīva veiktā vakcinācija pret trakumsērgu, no medniekiem pieņēma nomedītās lapsas un jenotsuņus. Par katru nomedīto, paraugam derīgo, dzīvnieku mednieks saņēma septiņus latus.

Jenotsuns notiesā visu

Jenotsuņi Latvijā mīt jau septiņdesmit gadus, šis dzīvnieks mūsu valsts teritorijā ienāca no Krievijas, taču arī tā nav jenotsuņa dzimtene, tā meklējama Austrumāzijā – arī Amūras baseinā un Usūrijas apgabalā. Tieši no Usūrijas jenotsuņus ieveda Krievijas Eiropas daļā, tos speciāli izlaida šejienes mežos, krūmājos, purvos, lai dzīvnieki iedzīvotos un kļūtu par vērtīgu medījumu, lai varētu iegūt siltas un mitrumizturīgas kažokādas. Zvēri pēc tam jau patstāvīgi, nekontrolēti izplatījās tālāk rietumu virzienā, pamazām vien neparedzēti papildinot daudzu Eiropas valstu faunu. Mūsu valsts teritorijā šī suga pirmoreiz konstatēta 1943. gadā.

Taču drīz vien izrādījās, ka dzīvnieki kļuvuši par kaitniekiem – iznīcina vietējo faunu, putnu ligzdas, mazuļus, izplata trakumsērgu un citas cilvēkiem, mājkustoņiem un savvaļas zvēriem bīstamas lipīgās slimības. Patlaban oficiālais jenotsuņa statuss Latvijā – nelimitēti medījams dzīvnieks.

Atskaitot cilvēku un slimības, jenotsunim Latvijā nav nopietnu ienaidnieku. Plēsīgie zvēri jenotsuni ēd nelabprāt, jo tam ir specifiska miesas smaka un garša. Pats jenotsuns gan ir neizvēlīgs visēdājs – notiesā visu, ko savā dzīves vietā var sagādāt, pārtiek gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības, ēd dažādus sauszemes un arī ūdens bezmugurkaulniekus, zivis, abiniekus, rāpuļus, putnu olas un mazuļus, peļveidīgos grauzējus, tāpat augu dzinumus, sakneņus, augļus, sēklas. Pie tam jenotsuņi ir ļoti vaislīgi, katru pavasari katrai mātītei piedzimst vidēji seši septiņi kucēni. ka jenotsuņi turklāt ir ekoloģiski ļoti plastiska suga. Atskaitot cilvēku un arī slimības, jenotsunim Latvijā nav nopietnu ienaidnieku. Plēsīgie zvēri jenotsuni ēd nelabprāt – tiem nepatīk dzīvnieka specifiskā miesas smaka un garša.

Šobrīd gan nav aktuāls trakumsērgas jautājums. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) kopš 2005. gada veic savvaļas dzīvnieku vakcināciju pret trakumsērgu. Un kā informē PVD, kopš 2012. gada februāra saslimšana nav reģistrēta.

Amerikas ūdele pārņem Eiropas ūdeles dzīves telpu

Atšķirībā no jenotsuņa Amerikas ūdele, saukta arī par nercu, Latvijā mākslīgi introducēta netika, tomēr tā izbēga no kažokzvēru fermām un ieradās no kaimiņteritorijām, galvenokārt no Lietuvas. Mūsu valstī tā parādījās, tāpat kā jenotsuns, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Tās izplatība ir galvenais iemesls Eiropas ūdeles izzušanai lielākajā daļā Eiropas, arī Latvijā, tāpat Amerikas ūdeļu savairošanās ir būtisks iemesls vairāku sugu ūdensputnu skaita samazinājumam.

Amerikas ūdele ir pārņēmusi Eiropas ūdeles dzīves telpu, savu mazāko radinieci padarot par izmirstošu sugu, jo abas sugas izmanto vienu un to pašu ekoloģisko nišu.. Amerikas ūdeles ir lielākas, stiprākas un agresīvākas par Eiropas ūdelēm, sacensībā par izdzīvošanu izkonkurē mazākās «eiropietes».

Amerikas ūdele medī gan ūdenī, gan uz sauszemes. Lai nomedītu zivis, vēžveidīgos vai vardes, tā mēdz ienirt un medīt zem ūdens. Uz sauszemes tā medī putnus, čūskas, peles, dažādus citus grauzējus un trušus, ļoti labprāt izēd olas putnu ligzdās. Kopumā ūdele medīs jebko, kas tai patrāpīsies ceļā. Amerikas ūdele ir galvenais putnu ligzdu postītājs mitrāju teritorijās Latvijā un vairāku sugu ūdensputnu skaita samazināšanās pēdējos gadu desmitos saistāma lielā mērā ar pieaugušo ūdeļu skaitu.

Ondatras postījumus nerada

Runājot par ondatrām, Viesturs Arbidāns, saka, ka tās videi postījumus nerada. No ondatrām esot pat zināms labums, tās kā zālēdāji attīra ūdenskrātuves no ūdensaugiem. Dažviet ārzemēs gan pastāvot viedoklis, ka ondatras izplata žurku mēri un citas slimības.

Ondatru pirmdzimtene ir Amerikas ziemeļdaļa, bet tagad tās apdzīvo gandrīz visu Eiropu un lielu daļu Āzijas. Pirmās Eiropā pagājušā gadsimta sākumā tās tika ievestas un palaistas savvaļā Čehijā. Latvijas teritorijā ondatras ieklīda no kaimiņu zemēm piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā. Vispirms tās, nākdamas no austrumiem, parādījās tieši tagadējās Dienvidlatgales virsmežniecības teritorijā Krāslavas un Daugavpils rajonā.

Ondatras jebkurā gadalaikā ir uzticīgas slapjumam, labi peld un nirst, dzīvnieki ūdenstilpju krastos mēdz rakt labirintus – ejas. Ne velti lielākais Rietumeiropā atzītais ondatru kaitējums civilizācijai ir alu rakšana dambjos un ceļos, kas iet gar ūdenstilpēm. Ondatras barojas ar ūdens un piekrastes augiem, pretēji itin izplatītajam uzskatam tās neēd ūdensputnu olas, nav arī zivēdājas. Pagaidām nekādi pierādījumi neliecina, ka tās būtu iznīcinājušas vai arī izkonkurējušas kādu vietējo sugu.

Jebkura sveša suga rada vidē stresu

Invazīvo sugu sarakstā ir ietverti ne tikai šakāļi, jenotsuņi, Amerikas ūdeles, bet tur ierakstīti arī jenoti (no jenotsuņiem ļoti atšķirīgi Amerikas izcelsmes dzīvnieki, kas redzēti Lietuvā – Kuršu kāpā), nūtrijas, Sika brieži, dambrieži, mufloni. Svešzemju brieži un mufloni tiek turēti iežogotos zvēru dārzos, taču dažkārt mēdz izbēgt. Aptaujātie Valsts meža dienesta speciālisti gan uzskata, ka šie zālēdāji dzīvnieki savvaļā parādās nelielā skaitā, lielu iespaidu uz vidi nespēj atstāt. Viesturs Arbidāns arī pieļauj, ka Latgales pusē ir bargas ziemas, minētie siltāku zemju dzīvnieki savvaļā šādos apstākļos drīzāk neizdzīvos. Dienvidlatgales virsmežniecības vecākais inspektors medību jautājumos Vladimirs Prisjagins arī atzīst, ka šobrīd vēl nav tādas pieredzes, lai izdarītu secinājumus, nav veikti pētījumi. Viņš tomēr uzskata, ka jebkuras svešas sugas parādīšanās rada vidē zināmu stresu.

Speciālisti uzskata, ka šādu populāciju izplatīšanās nav pieļaujama arī tāpēc, ka tās var sākt krustoties ar šeit esošajām sugām. Piemēram, staltbriežu pārošanās ar Sika briedi varētu radīt nevēlamas sekas, tāpat kā šakāļu – ar vilkiem vai klaiņojošiem suņiem.

Āris Upenieks

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.