Mežkopim Jānim Kazekam – 100!

Kad pēc tumšajiem gada mēnešiem atgriežas saulīte un dienas kļūst garākas, savu jubileju svin sirmais mežkopis Jānis Kazeks.

Mūsu tautā ir ticējums: «Ja Dievs cilvēkam ir licis ciest, kā atlīdzību par to viņš piešķir ilgu mūžu». Arī sirmais jubilārs ir daudz cietis, bet nodzīvojis veselu gadsimtu. Lasītāj, Iepazīstināšu jūs ar simtgadnieka Jāņa Kazeka dzīves gājumu.

Darbos kopš bērna kājas

Jānis Kazeks dzimis 1917.gada 11. janvārī Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Stinūžu mājās pie Zobala ezera, Edes un Jāņa Kazeku četru bērnu ģimenē. Vecpiebalgā viņa vecāki rentēja saimniecību, bet tēva sapnis bija iegūt pašam savu zemi un veidot saimniecību.

Vecākā meita, kas bija aizprecēta uz Kurzemi, padeva tēvam ziņu, ka Kurzemē ir brīvas zemes. 1920.gadā Jāņa Kazeka ģimene pārceļas uz dzīvi Aizputes apriņķa Cīravas pagastu, kur viņiem piešķīra 17 ha ceturtās kategorijas zemi. Zemi vajadzēja apgūt, izcērtot kokus un krūmus. Grūtajā līdumnieka darbā tēvam palīdzēja arī mazais Jānis. Kā atceras sirmais jubilārs, viņš ar tēvu smagā darbā «līdumnieku dūmos» strādājis vairākus gadus.

Mežsaimniecības skolā

Pēc pamatskolas beigšanas tēvs dēlu iekārto darbā Cīravas Mežsaimniecības skolas dārzniecībā, kur viņš nostrādā vairākus gadus. Strādādams dārzniecībā, Jānis apguva augļu koku potēšanu, stādu un rožu audzēšanu siltumnīcā un citus dārznieka darbus. Dzīvodams Cīravas Mežsaimniecības skolas kopmītnē, iepazīst skolas audzēkņa dzīvi.

  1. gadā Jānis nokārto iestājpārbaudījumus un kļūst par Cīravas Mežsaimniecības skolas audzēkni. Tā, ka Mežsaimniecības skolā Kazeks iestājās 20 gadu vecumā, bet jāmācās 2 gadi, viņš raksta lūgumu kara ministram ģenerālim Balodim par iesaukšanas termiņa pagarinājumu uz diviem gadiem, lai varētu pabeigt skolu.

Dažādās armijās

Aktīvo karadienestu Jānis Kazeks sāk pēc Cīravas Mežsaimniecības skolas beigšanas 1939.gadā 12. Bauskas kājnieku pulkā,  Daugavpils cietoksnī. Viņš atceras, ka Latvijas Republikas armijā bijis labs uzturs, apģērbs, disciplīna, un karavīri ticējuši saviem virsniekiem. Jāni Kazeku kā priekšzīmīgu karavīru pārceļ uz  instruktora rotu Krustpilī.

  1. gadā Padomju Savienības karaspēks okupē visu Latvijas teritoriju. Pēc kāda laika kareivjiem paziņo, ka viņi nav Latvijas , bet gan Tautas armijā. Disciplīna krītas.
  2. gada pavasarī Krustpils instruktora rota saņem pavēli par došanos uz vasaras nometni Litenē. Tur Jānis Kazeks ar pārējiem kareivjiem uzzināja, ka pārskaitīti Sarkanās armijas 24. Korpusā. Apģērbs palika tas pats, bet ar noņemtiem uzplečiem un nomainītām zīmotnēm.

Agrā rīta stundā 14. Jūnijā ar ziņnešiem tika izsūtīta pavēle, izlases veidā, pēc agrāk sastādīta saraksta, latviešu tautības virsniekiem un daļēji arī instruktoriem nekavējoties ierasties štābā, lai izbrauktu uz taktiskām mācībām.  Ieradušos sasēdināja  smagajās automašīnās un aizveda Balvu virzienā. Pēcpusdienā tika atvestas aizvesto virsnieku mantas. Visi saprata, ka noticis kas nelāgs.

Pēc vairākām nomācošām dienām sekojusi pavēle doties marša gājienā uz Rīgu, kur Baltezera krastā tika uzceltas teltis un ierīkota nometne.

1941.gada 22.jūnijā paziņo par kara sākumu. Steigā izdala jaunus, Sarkanās armijas, ieročus, bet kā tos pielietot, neviens neparāda. Skan pavēle: «Kārtoties gājienam!»  Sākās atkāpšanās zem vācu aviācijas uzlidojumiem.

Izdodas izdzīvot

  1. gada 3. jūlijā Jāni Kazeku arestē. Viņu nogādā Pleskavas čekā, kur pratinātājs ir latvietis Imermanis. Pratināšana turpinās otrās dienas rītā, kur bez Imermaņa ir vēl viens, kas pastāv, ka arestētais uz vietas jānošauj. Tomēr tas nenotiek, un Jāni kopā ar citiem arestētajiem sadzen lopu vagonos, un pēc vairāku nedēļu pavadīšanas ceļā viņš nonāk Saranskas cietumā. Dzīvošana cietumā bija necilvēciskos apstākļos. Viņš ir nobadināts un 1942. gada vasarā sver tikai  42 kilogramus.

Sasauktā komisija  Jāni Kazeku soda pēc 58. panta uz 10 gadiem, sodu izciešot Politieslodzīto nometnē. Apsūdzība  netiek uzrādīta un neviens nezina, par ko viņš ir sodīts. Nav iespējams aprakstīt, kas Jānim Kazekam bija jāpārcieš Gulaga nometnēs. Pēc  8 nebrīves gadiem Jānis Kazeks atgriežas Dzimtenē. Jānis ir tā novārdzināts, ka viņu nepazīst māsa.

Mežziņa amatā

Kad Jānis atgriezās Dzimtenē, viņam bija 30 gadi. Ievērojamais gadu skaits netraucēja 1950. gadā iestāties Aizupes meža tehnikumā, kura trīsgadīgo kursu viņš pabeidza divos  gados. Ar 1952. gada 1. oktobri Jānis Kazeks uzsāk darba gaitas Aizputes mežsaimniecības Grāveru mežniecībā par mežziņa palīgu. Pēc 11 nostrādātiem  mēnešiem viņam piešķir atvaļinājumu, kuram noslēdzoties Jānim jādodas uz Apriķu mežniecību strādāt par mežzini. Mežniecība atradās skaistā vietā,  Tebras upes krastā.

Pēc gada nostrādāšanas Apriķu mežniecībā, Jāni pārceļ uz Aizputes mežniecību  par mežzini. Mežniecības teritorija bija ļoti izklaidus pa trim rajoniem un desmit kolhoziem, kas apgrūtināja darbu.

Saskaņā ar goda prātu

  1. gadā Jānis Kazeks iesniedz Baltijas kara apgabala tribunālam lūgumu atkārtoti izskatīt aizmugurisko «troikas» spriedumu. 1959. gada jūnijā viņu izsauc uz tribunālu un paziņo, ka 1942. gada 24. janvāra PSRS Iekšlietu Tautas Komisariāta Sevišķās Apspriedes lēmums ir atcelts un sodāmība anulēta.

Strādājot par mežzini pilnībā atklājas Jāņa organizatora talants. Nostrādājis tikai dažus gadus, Jānis  Kazeks panāk, ka viņa vadītais  Aizputes mežniecības kolektīvs ierindojas starp labākajām mežniecībām ne tikai Aizputes mežsaimniecībā, bet arī republikā. Mežziņa darbs Ir grūts un sarežģīts. Viņam jāatbild, lai mežā vis noritētu kā to paredz likumi un  instrukcijas. Jābūt arī celtniecības materiālu sagādniekam, jo jārūpējas par mežniecībā strādājošo sadzīves apstākļiem.

1967./69. gados Kurzemes meži stipri cieta no vējgāzēm, kuras izstrādāt tika aicināts darba spēks no citām republikām. Atbrauca ne tikai strādnieki, bet arī dažādu Ukrainas organizāciju pārstāvji, kas mēģināja uzpirkt vietējos meža sardzes darbiniekus. Jānis Kazeks nepadevās lielas naudas vilinājumam un viņa vadītājā mežniecībā viss notika likumīgi. Par šo laiku Kazeks saka, ka tas bijis grūtākais viņa darba mūžā.

  1. gadā Jānis Kazeks, pēc 29 gadu nostrādāšanas Aizputes mežniecībā par mežzini, aiziet pensijā. Viņa pašaizliedzīgais darbs tika novērtēts. Jāņa Kazeka vadītais Aizputes mežniecības kolektīvs apbalvots ar PSRS Meža komitejas Goda rakstu. Bet 2009. gadā Jānis Kazeks saņem meža nozares  augstāko apbalvojumu «Zelta čiekurs», nominācijā «Par mūža ieguldījumu».

No darba brīvajā laikā jubilāram bija divas aizraušanās: medības un ceļošana. Viņš ir apceļojis visu toreizējo Padomju savienību.

Lasītāj! Uz mirkli piestāj un savās domās no sirds apsveic sirmo mežkopi viņa ievērojamajā jubilejā!

Imants Zembergs, pensionēts mežkopis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.