Mežkopi atceroties

Pagājušā vasarā pavisam negaidīti mūs pameta mežkopis Aigars Taškaus, kura pirmā un vienīgā viņa darba vieta bija Valsts meža dienests, kur viņš nostrādāja vairāk nekā 20 gadus. Sākumā ieņemot mežsarga amatu, bet pēdējos 5 gadus strādājot par mežzini.

Šis nepatīkamais notikums kārtējo reizi atgādināja par to, cik patiesībā bezspēcīgi esam. Šādos brīžos ikdienas rūpes sāk šķist bezjēdzīgas. Katra cilvēka aiziešana mūžības laukos tuviniekiem parasti ir smags psihoemocionāls pārdzīvojums. Tāpēc bija nepieciešami vairāki mēneši, lai spētu kaut ko uzrakstīt. Aigars nebija sajūsmā par publicitāti, tāpēc savas dzīves laikā atteicās no iespējas  avīzes lasītājiem dalīties ar savu meža apsaimniekošanas pieredzi. Tomēr apstākļi ir mainījušies un vismaz vienu reizi atļaušos par viņu nedaudz pastāstīt plašākai sabiedrībai.

Viņš to noteikti bija pelnījis, jo daudziem līdzcilvēkiem dzīves laikā bija iedvesmas avots. Mūsu spēkos nav atgriezt viņu atpakaļ dzīvē, bet mēs varam par aizgājēju pateikt kaut ko labu. To arī darīšu šajā reizē.

No mežinieku dinastijas

Aigaru pazinu jau kopš bērnības, kad vēl dzīvoju Jaunjelgavā. Viņa vecāki, Dzidra Taškaua un Rihards Taškaus, arī bija mežkopji. No bērnības atmiņā palicis Aigara tēva «bobiks». Viņa tēvs Rihards Taškaus līdz deviņdesmito gadu sākumam Jaunjelgavā strādāja par mežzini. Aigars parasti viņam braukāja līdzi un iepazina meža darbinieka profesiju.

Tomēr ciešāka sadarbība ar Aigaru man aizsākās 1995. gadā, kad mācījos Ogres meža tehnikumā. Vasaras brīvlaikā vēlējos kopt jaunaudzes. Aigars ierādīja dabā kopjamos poligonus un pēc tam pieņēma darbu.

Sadarbību turpinājām arī turpmākajos gados. Sevišķi spilgti atmiņā palicis 1997. gada karstais augusts. Kopā ar vēl dažiem meža tehnikuma audzēkņiem bijām mācību praksē Jaunjelgavas mežniecībā. Mežzinis Andris Golovackis mūs norīkoja cirsmu fonda sagatavošanā pie mežsarga Aigara Taškaua. Stigojām cirsmas, ierīkojām tehnoloģiskos koridorus, dastojām un zīmogojām izcērtamos kokus kopšanas un sanitārajās cirtēs.

Labie darbi vienmēr paliks cilvēku atmiņā

Aigars bija lielisks darba audzinātājs. Veicot meža darbus viņš nepieļāva paviršības, bija prasīgs gan pret sevi, gan pret audzēkņiem. Spēja mūs motivēt darbu izpildīt kārtīgi. Toreiz iemācītais noderēja arī turpmākajā dzīvē. Kontaktus ar Aigaru uzturējām arī turpmāk. Regulāri sazvanījāmies un tikāmies, pārrunājām normatīvo aktu prasības un meža kopšanas praksi. Ar sevišķi lielu aizrautību viņš veidoja stādījumus savā zemē. Izveidotas priežu, bērzu un egļu jaunaudzes.

Laikā, kad studēju LLU Meža fakultātē, Aigars studijas sen jau bija pabeidzis. Tomēr diezgan bieži viņu satiku Jelgavā rīkotajos saviesīgajos pasākumos. Kā savulaik atzina pats Aigars, tad studiju laiks Jelgavā bijis viens no gaišākajiem un interesantākajiem posmiem viņa dzīvē. Viņš bija ļoti sabiedrisks. Aigaram patika gan cilvēku, gan dabas sabiedrība. Spilgtā atmiņā palicis 2000. gada septembris, kad kopā devāmies klausīties staltbriežu bauru. Laika apstākļi bija piemēroti – augsnes virskārtā bija izveidojusies salna. Tajā naktī dzirdējām gan alni, gan staltbriedi.

Aigaram svarīgi bija izglītot jauniešus. Viņš aktīvi piedalījās Meža dienu pasākumos, arī savus bērnus ņēma līdzi uz mežu. Līdzīgi kā Aigara izveidotajā jaunaudzē aug koki, aug arī viņa dēli, kuri nākotnē, iespējams, turpinās tēva aizsāktos labos darbus.

Raimonds Mežaks, mežkopis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.