Mežinieku stāsti

Gada sākuma garie un tumšie vakari ir piemēroti ne tikai pārdomām par aizgājušo gadu vai jaunajā gadā veicamajiem darbiem, bet arī ceļošanai laikā.

Protams, ne tiešā veidā, bet gan ar kāda brīnumlīdzekļa palīdzību. Šo līdzekli sauc grāmata, ko mūsdienu digitālā uzplaukuma laikmetā daudzi nepelnīti aizmirsuši. Grāmatai parādījušies digitālie konkurenti, piemēram audiogrāmatas. Personīgi es priekšroku dodu papīra grāmatai – ieradums kopš bērnības. Tomēr reizēm novērtēju arī audiogrāmatas, piemēram, braucot pie auto stūres. Šoreiz gribētu pievērsties parastajām grāmatām – tām, kuras joprojām lielā apjomā redzam grāmatu veikalos. Izvēle milzīga, pārsvarā slavenu rakstnieku populāri darbi visdažādākajos žanros.

Pagājušā gada sākumā kāda Valmieras grāmatu veikala apmeklējums man sagādāja patīkamu pārsteigumu. Starp daudzajām grāmatām nejauši pamanīju «Meža Avīzes» pastāvīgā satura veidotāja, mežkopja Imanta Zemberga grāmatu «Mežs – mūža mīlestība». Grāmatu, protams, iegādājos un ķēros pie lasīšanas. Uzreiz jāsaka, ka Zemberga kungs nelika vilties. Lai arī tekstā atrodamas neskaitāmas ortogrāfijas kļūdas, šis apstāklis tomēr man netraucēja uztvert autora atmiņu stāstā izklāstītos faktus par Latvijas mežinieku dzīvi padomju periodā. Savā  darbā «Mežs – mūža mīlestība» Zemberga kungs bez aplinkiem stāsta par to, kā lietas notika tajos laikos, kad daudzi no «Meža Avīzes» lasītājiem vēl nebija dzimuši. Autors ļoti drosmīgi, līdz pat vissīkākajām detaļām, atklāj gan savas profesionālās, gan arī personīgās dzīves ainas, vismaz man radās tāda pārliecība. Lai arī grāmata ir bieza, ar ļoti lielu interesi to izlasīju vien pāris dienu laikā. Līdzīgi kā citos padomju perioda meža darbinieku atmiņu stāstos, arī šajā pieminēti man personīgi pazīstami meža darbinieki vai dabas draugi. Grāmatu ieteicams izlasīt ne tikai profesionāliem mežkopjiem, bet arī jebkuram, kurš ikdienā saistīts ar mežu un kaut nedaudz interesējas par vēsturi.

Līdzīgi kā Imanta Zemberga darbu, arī mežkopja Jāņa Poča atmiņu krājumu «Mana mūža meži» pamanīju pavisam nejauši. Tas gan nebija grāmatu veikalā, bet gan Rāmavas izstāžu kompleksā, kur atradās arī izdevniecības «Divpadsmit» pārstāvji. Šī Ogrē bāzētā izdevniecība specializējusies meža darbinieku un mednieku darbu izdošanā. Iegādājos vairākas grāmatas, bet šoreiz vēlos pieskarties Jāņa Poča darbam «Mana mūža meži». Līdzīgi kā Imants Zembergs, arī Jānis Počs pārsteidz ar savu atklātumu un brīžiem nesaudzīgo kritiku. Viņa atmiņu stāsts sākas pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā un stiepjas līdz pat 2002. gadam. Arī lasot šo darbu, nerodas iespaids, ka kaut kas būtu izdomāts. Visticamāk, darba autors savas dzīves ainas, ar visu darbojošos personu vārdiem, regulāri fiksējis dienasgrāmatā, kas daudz ko izskaidro. Grāmata papildināta ar unikālām fotogrāfijām no padomju laika mežinieku dzīves. Darbu būs interesanti lasīt jebkuram, kurš saistīts ar mežu.

Iepriekš pieminētās grāmatas nav abu autoru vienīgie darbi, tāpēc ar lielu interesi gaidu iespēju, kad varēšu izlasīt arī pārējos viņu darbus. Tiem, kas interesējas par meža darbinieku dzīvi padomju laikos un vēl senāk, ieteicams meklēt Aijas Zviedres, Mārtiņa Dāboliņa, Mildas Pormales, Ritas Insbergas, Viļņa Veldes un citu autoru darbus. Ja grāmatas nav atrodamas veikalos, tad tām noteikti jābūt kādā no bibliotēkām.

Raimonds Mežaks, mežkopis