Mežā pavadīts pus gadsimts

Modris Miezītis no Pārgaujas novada Raiskuma pagasta ar meža nozari saistīts gandrīz pus gadsimtu.

Daudzus gadus viņš nostrādājis Cēsu mežrūpniecības saimniecībā (MRS) un Gaujas nacionālā parka virsmežniecībā, bet šobrīd savu milzīgo pieredzi izmanto sava īpašuma apsaimniekošanā, un neatsaka konsultēt arī citus meža īpašniekus. Modris un viņa kundze Dace izaudzinājuši 3 meitas un sagaidījuši 2 mazbērnus.

Dabas bērns

Modra Miezīša brīvais laiks jau kopš 1969. gada nav iedomājams bez medībām. Lai arī viņa ģimenē iepriekš mežkopju nav bijis, interese par meža lietām viņam radās jau bērnībā. «Savas dzīves pirmos gadus pavadīju Raunā, jo tur, Cēsu ielā 7, atradās manu vecāku māja. Kopā ar citiem bērniem pie upes izcirtām krūmus un izveidojām savu pasauli. Tur bija džungļu stadions un pat kārtslēkšanas sektors. Man tajā atmosfērā iepatikās.

Pēc Cēsu 1. vidusskolas beigšanas nolēmu stāties vai nu «ģeogrāfos» vai «vēsturniekos». Tomēr nobijos no lielā konkursa. Skolas biedrs ierosināja iet stāties Meža fakultātē. Arī tur bija liels konkurss, bet atšķirībā no sava biedra, pārbaudījumus izturēju un sāku studēt «mežos». Ja nekļūdos, tad bija jāraksta sacerējums un jāliek eksāmeni fizikā un matemātikā. Studijas ilga 4,5 gadus, diplomu ieguvu 1973. gadā.

Tā kā fakultātē nebija Kara katedras, pēc augstskolas beigšanas 1 gads bija jāpavada padomju armijā. Tomēr nevaru sūdzēties, dienests bija viegls. No sākuma dienēju Kaļiņingradā, bet pēc tam Igaunijā, uz vienas no salām, 13 kilometru attālumā no Tallinas.

Normas lielas, algas mazas

Dienests beidzās un bija jāsāk domāt, kur meklēt darbu. Kad atgriezos no armijas, Raunas autobusā nejauši satiku pazīstamu mežkopi – Daci Ivašinu. Viņa atklāja, ka toreizējā Gaujas mežniecībā ir mežziņa vietnieka vakance. Aizbraucu iepazīties. Kad gāju 3 kilometrus no autobusa pieturas uz mežniecībai, pamanīju, ka šeit ir skaisti, sausi priežu meži. Manā dzimtajā Raunā tādu nebija.

Iepazinos ar mežzini Daumantu Skrūzi un viņš mani nekavējoties pieņēma darbā. Par vietnieku nostrādāju divus gadus. Toreiz ļoti svarīga bija meža izstrādes plāna izpilde. Gaujas mežniecībā ar to gāja smagi, tāpēc vadība nolēma mani iecelt par mežzini, ar cerību, ka kaut kas uzlabosies.

Mežziņa pienākumus sāku veikt 1977. gada 1. jūlijā. Lai situāciju uzlabotu, ieguldīju milzīgu darbu, tāpēc rezultāti ilgi nebija jāgaida. Lai arī izstrādes normas bija lielas, bet mežstrādnieku algas mazas, Gaujas mežniecībai izdevās uzlabot rezultātus un pietuvoties tādiem pirmrindniekiem kā Raiskuma mežniecība, kuru vadīja mežzinis Pliķēns, un Liepas mežniecībai, kuru vadīja mežzinis Frišfelds.

Sakarā ar to, ka puse no mežniecības atradās Gaujas nacionālajā parkā, pārsvarā cirtām kopšanas un sanitārās cirtes. Liels darbs bija jāiegulda, lai motivētu darbiniekus. Daudzi no viņiem ilgi vienā vietā nepalika, citi bija lielos draugos ar alkoholiskajiem dzērieniem. Tajā laikā bija grūti atrast normālu dzīves vietu, tāpēc viens no motivēšanas veidiem bija veco māju remonts un jaunu māju celtniecība.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Cēsu MRS likvidēja. Gaujas mežniecību iekļāva Gaujas nacionālā parka virsmežniecības sastāvā. Kādu laiku mežniecībai bija pat savs kokvedējs, traktori un bankas konts. Mežsargi dastoja cirsmas un mežniecība rīkoju izsoles», atceras Modris Miezītis

Par zonējuma maiņu neinformē

Deviņdesmito gadu sākumā bija iespēja pretendēt uz brīvajiem zemes gabaliem. Rezultātā Modris Miezītis ar privatizācijas sertifikātu palīdzību savā īpašumā ieguva 9 hektārus lielu meža īpašumu. Saimniekojot savā īpašumā viņš saskāries arī ar kādu dīvainību.

«Kad sāku saimniekot, īpašums atradās Gaujas nacionālā parka ainavu aizsardzības zonā. Pēc kāda laika nejauši uzzināju, ka zonējums patvaļīgi mainīts, un līdz pat šim brīdim īpašums atrodas dabas lieguma zonā, kur veicot meža apsaimniekošanu ir lielāki aprobežojumi nekā ainavu aizsardzības zonā. Netiku informēts, ka kaut kas tāds tiek plānots. Mierina tas, ka katru gadu sakarā ar kailcirtes aizliegumu par vienu hektāru saņemu 45 euro lielu kompensāciju.

Pamežu pārveido šķeldā

Izmantoju arī Eiropas Savienības sniegtās iespējas. Pirms gada sagatavoju meža apsaimniekošanas atbalsta pasākumu plānu, lai ar izlases cirti apsaimniekotā mežā, gandrīz 3 hektāru lielā platībā, veiktu pameža pārveidošanu. Paaugā daudz egļu, kuras bija pamatīgi ieaugušas lazdās. Nolīgu brigādi, kura visas lazdas nozāģēja un pieveda līdz apmēram 500 metru attālumā esošajai krautuvei. Šis pakalpojums man izmaksāja apmēram 1000 euro. Ceru, ka, pārdodot šķeldu, ieguldīto naudu dabūšu atpakaļ. Lauku atbalsta dienests par vienu hektāru pārveidota pameža man samaksās 264 euro», atklāj meža īpašnieks.

Medījamo dzīvnieku netrūkst

Lai arī Latvijā plosās Āfrikas cūku mēris, Modris Miezītis novērojis, ka viņa medību platībās mežacūku skaits samazinājies tikai nedaudz. Pēdējos gados mazāk ir aļņu, bet staltbriežu netrūkst. Arī citu medījamo dzīvnieku sugu pietiek. «Stirnu skaits ir stabils. Parasti to ietekmē bargas ziemas. Padomju laikos mednieki bija motivēti medīt bebrus, jo bija, kur nodot ādas. Šobrīd daudziem nav motivācijas tos medīt. Esmu novērojis, ka dzīvnieki bojā priežu jaunaudzes, sevišķi tajās vietās, kur kaimiņu mednieku klubs izvietojis barotavas. Pēdējos gados mainījušās dažas medību tradīcijas. Savulaik medīju ar bisi, pielavoties dzīvniekam. Mūsdienām vairāk raksturīgi vītņstobru ieroči un medību torņi», secina Modris Miezītis.

Raimonds Mežaks, mežkopis