Meža patriots

Patriots

Foto: no Egona Matisāna albuma

Egonu Matisānu droši var saukt par «meža patriotu» jeb cilvēku, kuram meža apsaimniekošana ir dzīves veids un iemīļota nodarbošanās. Vairāk kā 25 gadu garumā viņš Rugāju novada Rugāju pagastā apsaimnieko apmēram 50 hektārus lielu meža īpašumu, kas pa daļai mantots no iepriekšējām paaudzēm, bet pa daļai iegādāts no citiem zemes īpašniekiem.

Kokaudzes retina izlases veidā

Lai papildinātu zināšanas par meža apsaimniekošanu Egons Matisāns jau daudzus gadus regulāri apmeklē dažādus izglītojošus seminārus. Pirms dažiem gadiem viņš absolvēja Ogres tehnikumu, kur ieguva mežsaimniecības tehniķa kvalifikāciju.

Egona Matisāna īpašumā  ir gan sausi, gan mitri meži. Tajos aug bērzi, egles, priedes, melnalkšņi un citas koku sugas. Kokaudzes retina, izlases veidā cērt gan atsevišķus kokus, gan to grupas. Ciršanai izvēlas mērķa caurmēru sasniegušos, bojātos un augšanā atpalikušos kokus. Piemēram bērzu audzēs ar 2. stāvā esošām eglēm pirmos pakāpeniski cērt bērzus, kā arī nopietni bojātās egles.

Daļā no izcirstajiem atvērumiem, kuru platība nepārsniedz 0,1 hektāru, dabiskā atjaunošanās notiek ar bērziem, melnalkšņiem un citām lapu koku sugām. Daļā atvērumu jau kopš 1995. gada stādītas egles, kuras šobrīd sasniedz gandrīz 10 metru augstumu.

Veicot izstrādi, meža īpašnieks uzmanību pievērš dabas aizsardzībai. «Mežā svarīgi ir atstāt mirušo koksni. Esmu novērojis, ka nokaltušos kokus vai to daļas labprāt izmanto meža iemītnieki. Tos atstāju dzilnām, pūcēm, klijāniem un ērgļiem,» atklāj Egons Matisāns.

Lielākais izaicinājums – meža ceļu atjaunošana

Līdzīgi, kā citi Latvijas meža īpašnieki arī Egons Matisāns saskāries ar negodprātīgiem meža izstrādes veicējiem, kuri pēc darbu pabeigšanas kaimiņos atstāj ne tikai milzīgus izcirtumus, bet arī ar kokmateriālu pievedējtraktoriem un citu tehniku sabojātus, un pēc tam neizmantojamus meža ceļus. Sapratis, ka no ceļu bojātājiem nekādu aktivitāšu nebūs, Egons nolēma tos atjaunot paša spēkiem. «Tepat netālu atrodas smilšu karjers. Piesaistīju frontālo iekrāvēju un citu tehniku. Ceļos salikām akmeņus un ciršanas atliekas, bet virsū sabērām smiltis. Darbus grūti veikt purvainās vietās. Nepieciešams vai nu sals vai arī ļoti sauss laiks. 2014. gada janvārī vienu ceļa posmu labojām kailsala apstākļos. Gaisa temperatūra bija noslīdējusi līdz mīnus 20 grādiem. Darbos izmantojām frontālo iekrāvēju, kura kausa tilpums trīs kubikmetri. Traktors sasalušo augsnes virskārtu vienkārši drupināja un stūma risās. Iecere izdevās.

Ceļu sakārtošanā ieguldīti milzīgi resursi, tomēr tas bija tā vērts. Vietās, kur bija apmēram metru dziļas risas, šobrīd varu brīvi pārvietoties ar savu žiguli. Ar bažām raugos uz katru, kurš ierodas manā īpašumā. Lai samazinātu dažādus riskus, esmu uzstādījis «ķieģeli». Arī sēņotāji mēdz grēkot. Ja nesabojā ceļu, tad bieži vien izmet sadzīves atkritumus. Esmu daudz strādājis, lai ceļu tīklu sakārtotu, tāpēc negribu, lai sākas nekārtības. Īpašums atrodas tikai 20 kilometru attālumā no manas dzīves vietas – Balviem. Tāpēc uz mežu dodos diezgan bieži. Varu sekot līdzi situācijai. Meža apsaimniekošana nav iedomājama bez laba ceļu tīkla. Tas ir pamats», atzīst Egons Matisāns.

Stāda kokus un sargā dabu

Egona Matisāna īpašumā ir arī neizmantotas lauksaimniecības zemes. Daļu no tām viņš pakāpeniski apmežo. Ja parasti meža īpašnieki šai aktivitātei izvēlas bērzus un egles, tad Egons Matisāns atklāj, ka izvēlējies diezgan netradicionālu pieeju – viņš ieaudzējis ozolus un pat ošus. «2000. gadā Balvu parkā salasīju ozolzīles un apmēram 0,7 hektāru lielā platībā iestādīju. Daudzas zīles uzdīga un pašreiz no tām izaugušo ozolu garums sasniedz 4 metrus. Pagājušajā gadā mežā izraku ošu mežeņus un iestādīju pļavā, līdzās ozoliem un bērziem. Daudzi uzskata, ka visi Latvijas oši aizies bojā. Es domāju, ka tas nav iespējams, jo katrai sugai dabā ir rezistenti īpatņi, kuri spēj pretoties dažādiem traucējumiem, arī slimībām. Ar ozoliem, ošiem un bērziem apmežoto pļavu noformēju, kā plantāciju mežu. Tur varu saimniekot pēc saviem ieskatiem. Lai arī bērzi tikai 16–20 centimetrus resni, pēc dažiem gadiem atsevišķas grupas varētu zāģēt, jo nogabals atrodas ceļa malā. Atkrīt pievešanas izdevumi. Visu izšķirs papīrmalkas iepirkuma cena. Ja tā sasniegs 2007. gada līmeni, tad būs vērts sākt darbus. Tomēr ne vienmēr nocērtu tos kokus, kuri ieplānoti. Blakus nogabalā ir apmēram 0,1 hektāru liela, resnu priežu grupa. Priedes daļēji atzaroju un plānoju drīzumā nocirst. Tad kādā dienā pamanīju, ka zem tām redzami medņu ekskrementi. Medņi man sajauca prātu un plānus. Cienu meža iemītniekus, tāpēc nolēmu ciršanu atlikt, jo man svarīgi, lai viņi manā mežā jūtas labi. Tās taču ir viņu mājas», pārliecināts meža īpašnieks Egons Matisāns.

Raimonds Mežaks, mežkopis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.