Meža nozarei veltīti 50 darba gadi | Meža Avīze

Meža nozarei veltīti 50 darba gadi

bilde-MA_cv

Mūsu, vecākās paaudzes mežkopji uzskata, ja tu mežam esi atdevis savu sirdi, viņš tevi patur uz mūžu. Šo dzīves gudrību pilnībā var attiecināt uz jubilāru Jāni Poču, kas meža nozarei veltījis visu savu apzinīgo darba mūžu.

Bērnība Latgalē

Jānis Počs dzimis 1934.gada 8. jūnijā Sakstagala pagasta «Cikādos» zemnieku Broņislava un Veronikas Poču divu bērnu ģimenē. Interesants ir Jāņa stāsts par dzimšanas dokumentu saņemšanu. Kara laikā visi dokumenti pazuduši un tēvam Jānis jāved uz slimnīcu pie ārstiem, lai puikam vecumu nosaka pēc zobiem. Protam, ka ārsti paļaujas uz tēva teikto un Jānis kļūst par divām dienām jaunāks jo datumu tēvs bija piemirsis.

Pie dzimtajām mājām skaists parks vairākiem dīķiem ir Jāņa pirmā saskarsme ar dabu, kur ātri paiet agrā bērnība un 1942. gadā Jānis uzsāk mācības Nikodema Rancāna Vītolu 6. gadīgajā pamatskolā.

Atgriežas Varakļānos

Otrā pasaules kara beigās, kad fronte tuvojas Latgalei. Poču ģimene dodas bēgļu gaitās. Bēgļu gaitas viņus noved līdz Palangai. 1944. gada16. otobrī Palangā krievu karspēks iziet līdz Baltijas jūrai, Poču ģimene nonāk «atbrīvotajā» Lietuvas teritorija ārpus Kurzemes cietokšņa un spiesta atgriezties Latvijā un kara beigas sagaida Rucavā. Pēc kara Viņi atgriežas Latgalē. Viens milicijas darbinieks, kam Jāņa tēvs bija palīdzējis vācu okupācijas laikā, viņus brīdināja, lai neatgriežas savas dzimtajās mājās. Poču ģimene sākumā apmetās pie radiem Varakļānos. Tēvs sāk strādāt Varakļānu mežniecība par zirgkopi un dzīvo Varakļānu mežniecībā.

!946. gadā Jānis atsāk skolas gaitas Varakļānu 1. septiņgadīgajā skolā. Dzīvojot mežniecībā Jānis sadraudzējas ar virsmežsargiem, kas brīvajā laika viņu paņem līdzi uz mežu pie kopšanas cirsmu sagatavošanas. Puikam iepatīkas koku zīmogošana, ka aizmirstas par skolas gaitām, līdz no skolas sāk interesēties, kāpēc tiek kavēta skola.

!9489. gadā Jānis beidz Varakļānu 1. septiņgadīgo pamatskolu un sekmīgi nokārtojies iestājeksāmenus uzsāk mācības Aizupes meža tehnikumā. 1952. gadā Jānis beidz Aizupes meža tehnikumu un tiek nosūtīts darbā uz Varakļānu mežsaimniecības Atašienes mežniecību par mežziņa vietas izpildītāju. Strādājot Atašienes mežniecībā jaunais speciālists sevi parāda, ka ar iniciatīvu apveltītu un atbildīgu darbinieku. Jāni pārceļ darbā uz Varakļānu mežsaimniecības centru par mežu apsardzības inspektoru. Šajā amatā viņš nostrādā četrus gadus. Jānim izceļas nesaprašanās ar direktora vietnieku politiskās audzināšanas darbā, kā rezultātā spiests aiziet no darba Varakļānu mežsaimniecībā.

Dzīve un darbs Daugavpilī

1956. gadā Jānis Počs sāk strādāt par meža apsardzības inspektoru Jēkabpils mežrūpniecības saimniecībā. Pēc četru gadu darba Jāni izsauc uz Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas katru daļu. Tas ir laiks, kad tiek izvirzīta prasība, ka mežistrādes iecirkņu – mežniecību priekšniekiem jāprot krievu valoda. Par cik Jānis labi pārvalda krievu valodu, viņu pārceļ darbā uz Daugavpils mežrūpniecības saimniecības par Višķu mežizstrādes iecirkņa mežniecības priekšnieku. Strādādams mežniecībā Jānis Daugavpilī uzceļ sev māju un ģimene pārceļas uz Daugavpili. 1970.gadā Jānis sāk strādāt Daugavpils mežrūpniecības saimniecības centrā par aizsargājamo mežu un apstādījuma inženieri. Strādādams pamatdarbā viņš vienlaicīgi ir LPSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Daugavpils nodaļas vadītāja vietnieks.

1976.gadā sāk strādāt par meža aizsardzības un medību saimniecības inženieri. Lai cīnītos ar Daugavpils mežrūpniecības teritorijā izplatītajām malu medībām nodibina štata vienību «Meistars – vecākais medību vadītājs.» Jānis Počs uzņems šo bīstamo, es teiktu, pat dzīvībai draudošo amatu. Jānis stāsta, ka četras reizes ir atradies pielādēta ieroča stobra galā un divas reizes ievainots. Pirmo reizi lode tika novirzīta par vienu metru un ievainojumu guva tikai no šķembām, bet otru reizi lode izgāja caur kaklu pieci mm no miega artērijas. Jānis tic, ka ir kāds augstāks spēks, kas tās lodes vadīja. Tātad bija lemts dzīvot, uzaudzināt dēlu, izrakt septiņas akas un iestādīt vairākus simtus tūkstošus koku (Mežziņa amatā).

Cīņa ar malu medniekiem

Pienāk reize, kad pildot dienesta pienākumus iznāk saskarties ar rajonu augstākās varas pārstāvjiem. 1984. gadā Jānis Počs atklāj malu medības, kurās organizējuši VDK Preiļu rajona nodaļa darbinieki. Ar LKP Preiļu rajona pirmā sekretāra Alfrēda Čepāņa mutiski izteiktu atbalstu sastāda medību noteikumu pārkāpuma aktu. Pēc gada, 1985 .gada Jānis Počs atklāj medību pārkāpumu, kur karavīru mednieku kolektīvs VDK Daugavpils nodaļas priekšnieka vietnieka vadībā bija nelikumīgi nomedītas vienpadsmit (!!! ) meža cūkas. Daugavpils MRS direktors uzdeva visus materiālus par malu medībām iznīcināt. Tai vietā, Jānis Počs sēžas nakts vilcienā un brauc uz Rīgu un nodod materiālus par malu medībām Mežsaimniecības un mežrūpniecības Medību inspekcijai.

Protam, ka šāda principālā rīcība izsauc sašutumu Daugavpils rajona vadošajos. Seko mūsdienu «bojevikam» cienīga rīcība. Jānis tiek pataisīts par malu mednieku, par viņu rajona laikraksts publicē apkaunojošu materiālu. Viņam konfiscē medību ieročus. Jānis ir pārliecināts par savu taisnību un viņš uzsāk cīņu. Tiesā tiek iesūdzēts Daugavpils rajona laikraksts «Avangardas», kas bija kompartijas preses orgāns. Jānis tiesā panāk savu taisnību un tiesa viņu reabilitē un pieņem lēmumu, ka laikrakstam publiski jāatvainojas Počam par goda un cieņas aizskaršanu. Tāds gadījums LPSR bija pirmais un pēdējais. Seko feļetons PSRS KP Centrālās komitejas laikrakstā «Pravda» (1986.g.28.septembrī Nr. 271)Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols Jāni aicina pārcelties uz Jūrmalu un kādu laiku pastrādāt citā nozarē.

Pārceļas uz dzīvi Babītē

1986. gadā Jānis Počs pārceļas uz Babīti un dažus mēnešus strādā Jaundubultu sanatorijas saimnieciskajā daļā. 1987. pavasarī sāk strādāt Jūrmalas mežrūpniecības saimniecībā par Mežu ugunsdzēsības ķīmiskās stacijas priekšnieku. Jāpiezīmē, ka Jūrmalas mežrūpniecības saimniecības meži ir vieni no ugunsbīstamākajiem un Jānis vasarās darbā pavada garas darba stundas bez izejamam un svinamām dienām. Arī «Baltijas ceļa» dienā dzēsa meža ugunsgrēku. Jānis joprojām pārdzīvo, ka nebija iespēja piedalīties tautai tik nozīmīgā pasākumā.

Nāk lielais pārmaiņu laiks, kad meža nozari reorganizē līdz pašiem pamatiem. Meža ministrija ievieš kontroli par eksportējamo kokmateriālu kvantitāti, kvalitāti un uzskaiti. 1992.gadā Jānis Počs sāk strādā jaundibinātājā «Kokmateriālu eksporta kontroles un konjuktūrās daļā.» Darbs ir jauns un nepazīstams, tomēr ar neatlaidību un iniciatīvu Jānis dara darbu pēc labākas sirdsapziņas. Darbs prasa no darbinieka augstas morāli, jo klientu vidu ir negodīgi darboņi, kas visādi cenšas apiet likumu. Brāķeru dienestā notika biežas un dažās reformas, nolūkā sarežģīt brāķeru darbu. 2002.gada 30. septembri brāķeru dienestu likvidē un Jānis Pocš aiziet pensijā.

Lai ieceres piepildās

Jānis savu dzīvi vienmēr veidojis uz stingriem pamatiem. Pārceļoties uz Babīti, laiku gaitā Jānis Mežu ielā uzceļ sev māju, kurā ar dzīves biedri Alesandrinu vada dzīves rudens dienas un priecājas par saviem diviem bērniem un trim mazbērniem.. Izaudzināti divi bērni. Meita Monta izmācījusies par juristi. Dēls Jānis rūpniecisko iekārtu atslēdznieks. Mazmeitas Anna – Leonora šobrīd ir skolniece, mazmeita Grieta apguvusi ķīniešu valodu. Mazdēls Arturs dzīvo un strādā Londonā.

Ne viss, kas saistīts ar nozares reorganizāciju pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sakumā Jānim ir pieņemas, kā vienīgā patiesība. Savas domas par tanī laikā nozare notiekošo viņš uzrakstījis savā grāmatā «Lēmums nav pārsūdzams», kas ieguvusi popularitāti daudzu mežkopju vidū. Jānis Počs ir uzņēmības pilns šo tēmu turpināt. Ir iecere uzrakstīt atmiņas par Aizupes meža tehnikumu.

Lasītāj, novēlēsim Jānim Počam labu veselību un veiksmi savu ieceru piepildīšanā!

Imants Zembergs, pensionēts mežkopis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *