Kāpēc dzīvnieki dodas uz ceļiem?

Savvaļas dzīvnieki regulāri pārvietojas un bieži vien viņu un mūsu pārvietošanās ceļi krustojas.

Turpinot iepriekšējos «Meža avīzes» numuros aizsākto tēmu par dzīvnieku sadursmēm ar savvaļas dzīvniekiem, jautājām zoologam Vilnim Skujam par to, kāpēc dzīvnieki dodas uz autoceļa un kā varētu samazināt sadursmes.

Ceļa malās atrod pārtiku

«Visvairāk uz autoceļiem iet bojā kukaiņi un arī mazie dzīvnieki. Sadursmes ar tiem autovadītāji pat nepamana. Savukārt ja sadursme ir ar pārnadžiem, tās sekas var būt ļoti nopietnas. Kad dzīvnieks atrodas pie autoceļa, tam ir grūti saprast to, ka auto tuvojas un ar kādu ātrumu tas notiek. Naktī dzīvnieks redz automašīnas apgaismojumu un satraucas. Tā rezultātā tas var veikt neparedzētas darbības – pēdējā brīdī izskriet priekšā automašīnai un pārskriet pāri vai arī aizskriet līdz ceļa vidum un tad doties atpakaļ.

Kāpēc dzīvnieki dodas uz ceļiem? Tādi plēsēji, kā lapsas, jenotsuņi un caunas ceļmalās meklē bojā gājušus kukaiņus un arī citus dzīvniekus, lai lietotu uzturā. Nereti tie kļūst neuzmanīgi un kāds auto tos sabrauc, tāpēc ceļa malās var redzēt bojā gājušas lapsas un jenotsuņus. Ceļa malas ir bagātīgas ar pārtiku, tāpēc pievelk dzīvniekus. Mūsu valstī daudzi ceļi iet caur mežiem, nodalījuma joslā pieejami dažādi krūmi, kurus patērē pārnadži – aļņi, brieži, stirnas. Tur dzīvo arī strupastes, ko medī lapsas.

Ceļus izmanto atpūtai

Autoceļi ir ne tikai vieta, kur dzīvnieki meklē pārtiku. Tos izmanto arī atpūtai. Esmu redzējis, ka siltajā laikā uz grantētā ceļa guļ trīs lapsas un atpūšas. Protams, ka tur ir silts un patīkams. Tāpat arī tumšie asfaltētie ceļi vasarā pastiprināti var uzkarst un piesaistīt dažādus dzīvniekus. Esmu redzējis uz asfalta sabrauktu čūsku. Visticamāk, ja tā bojā gājušos dzīvniekus no ceļa laicīgi aizvāktu, tas samazinātu citu radījumu interesi.  Ja autobraucējam ir tāda iespēja, tad vienmēr labāk sabraukto dzīvnieku aizvilkt tālāk no ceļa.

Pārvietojas barības meklējumos

Dzīvnieku pārvietošanās attālums atkarīgs no vietas un sezonas. Ļoti iecienītas ir lauksaimniecības kultūras, sevišķi kukurūzas lauki, tad pārnadži pārvietojas garākus gabalus. Kukurūzu dzīvnieki labi saož no liela attāluma un dodas baroties. Zīļu laikā smaržo ozoli, mežacūkas to sajūt un dodas meklēt pārtiku. Ziemas sezonā aļņus, briežus un stirnas piesaista uz autoceļiem izbērtais sāls. Mežacūkām tas interesē mazāk, jo tās sāli  pietiekošā daudzumā iegūst barotavās. Mežacūkām vairāk interesē bojā gājuši dzīvnieki. Šķērsojot pārejas vietā šoseju, mežacūkas nav īpaši uzmanīgas, tās vienkārši barā dodas pāri. Līdzīgi rīkojas arī āpsis. Abām sugām ir īsas kājas, līdz ar to tumsā spīdošas acis grūtāk pamanīt. Brieži un aļņi pie pārejas ir vieglāk pamanāmi, jo tiem kājas garākas, līdz ar to redzamas spīdošas acis. Pamanot ceļmalā tumsā spīdošas acis, autovadītājam vajadzētu samazināt ātrumu vai apstāties. Ir gadījumi, kad dzīvnieks stāv ceļa malā, bet skatās auto starmešu virzienā, līdz ar to auto vadītājs acis neredz. Ja dzīvnieks galvu pagriež auto virzienā, kad palikuši tikai kādi 100 metri, tas pēkšņi izbīstas un metas pāri ceļam. Šādā situācijā izvairīties no sadursmes būs grūti. Ja auto priekšā ir pārlecis viens dzīvnieks, visticamāk skries arī citi. It sevišķi, ja ceļmalā ir briežu bars. Tāpēc svarīgi ir nobremzēt un pagaidīt, kad ceļam pāri dosies pārējie īpatņi. Ja ceļam pāri dodas aļņu govs, tad tai var līdzi nākt teļš, bet riesta laikā bullis,» skaidro zoologs Vilnis Skuja.

Raimonds Mežaks, mežkopis