Meža darbos jau kopš bērnības

IMG_5796_cv

Šoreiz «Meža Avīze» viesojās Pārgaujas novada Raiskuma pagastā pie meža īpašnieka un pensionēta mežsarga Ivara Gailīša.

Viņš apsaimnieko savu, septiņus hektārus lielo privātmežu, kurš atrodas Gaujas nacionālā parka dabas lieguma zonā. Mežkopis 43 gadus no sava darba mūža veltījis mežu apsaimniekošanai.

Kopš bērna kājas

Ar meža darbiem Ivars Gailītis iepazinies jau bērnībā. «Mans tēvs pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados strādāja Raunas pusē esošajā Cimzes mežniecībā par mežstrādnieku. Dzīvojamo māju sauca «Kaliņi» un tajā dzīvoja arī virsmežsargs. Man bija iespēja iepazīties ar meža darbinieku ikdienu. Palīdzēju tēvam meža darbos. Atceros, izcirtumos stādījām priedes un egles, bija jāpalīdz arī malkas sagādē.

Izglītībai milzu pieprasījums

Man šie darbi iepatikās, un 1954. gadā, pēc 7. klases beigšanas, nolēmu iestāties Aizupes meža tehnikumā. Togad uz 30 vietām pretendēja 400 cilvēki – konkurss bija milzīgs. Komisija skatījās katra pretendenta un tā tuvāko radinieku biogrāfiju. Informāciju komisijai piegādāja Drošības pārvalde. Fakts, ka mans tēvs bija dienējis vācu leģionā, bija izšķirošs, un konkursu neizturēju.

Vēlme mācīties mežkopību bija tik liela, ka meklēju citas iespējas. Uzzināju, ka Jēkabpils rajona Biržos plāno dibināt viengadīgo mežsaimniecības skolu. Devos uz turieni – iestājos 1954. gadā, bet pabeidzu 1955. gadā.

Darbs mežā

Pēc beigšanas uzreiz sāku strādāt Cēsu rajonā esošajā Gaujas mežniecībā. Tolaik tur strādāja 13 mežsargi un 2 virsmežsargi. Sākumā apgaitas lielums bija 450 hektāri, bet pakāpeniski to palielināja līdz 1500 hektāriem. Paralēli darbam mācījos Aizupes meža tehnikuma neklātienes nodaļā, ko arī pabeidzu. Mežsargiem bija jāsargā mežs no uguns, jāuzskaita meža dzīvnieki, un jāveic citi darbi.

Meža zādzību bija maz

Atceros 1956.–1957. gada ziemā nodarbojāmies ar malumednieku ķeršanu. Kādā ziemas dienā tie ieradās no turpat netālu esošajām Cēsīm. Mēs braucām ar zirgu kamanām un viņus ielencām, sagūstījām un noņēmām plintes. Koku zagšana tajos laikos notika reti. Nebija jau īsti ar ko vest un arī kur realizēt. Parasti tantes ar ragaviņām kādu sauso koku aizveda apkures vajadzībām.

Algas bija mazas

Savas profesionālās darba gaitas beidzu 1998. gadā. Deviņdesmitajos gados mums bija jāstāda meža pārkāpumu akti. Tas bija jādara par katru cenu. Algas bija mazas, apmēram 100 lati uz rokas. Līdz ar to man ar vadību vairākos jautājumos radās domstarpības. Pēdējo gadu pirms pensijas nostrādāju Liepā, kur privātā uzņēmumā strādāju par koku sagādnieku. Tur atalgojums bija 300 lati «, atceras Ivars Gailītis.

Gaujas nacionālā parka normatīvie akti ir jāuzlabo

Raizes ikdienā Ivaram Gailītim sagādā īpašums, kurš atrodas Gaujas nacionālā parka dabas lieguma zonā. «Lielāki ierobežojumi koku ciršanai un lielāki uzturēšanas izdevumi. Normatīvie akti man traucē saimniekot tā, kā drīkst citās teritorijās. Lai nocirstu kaut vienu koku, jābūt sugu un biotopu eksperta sagatavotam meža apsaimniekošanas plānam. Par to maksāju es – meža īpašnieks. Neviens man izmaksas nekompensē. Iepriekšējais plāns derēja 10 gadus. Pagājušā gadā atkal izdevu vairāk kā 100 euro, lai varētu likumīgi cirst savā mežā kokus.

Es uzskatu, ka meža īpašnieks pārmaksā. Būtu labi, ja valsts kompensētu meža apsaimniekošanas plāna sagatavošanas izdevumus. Gaujas nacionālā parka normatīvie akti ir jāuzlabo. Piemēram, dabas lieguma zonā meža izstrādi jāatļauj veikt līdz 31. martam, jo līdz 15. martam, kā tas ir šobrīd, cilvēki var nepaspēt pievest kokmateriālus līdz krautuvei. Savukārt no krautuvēm vajadzētu atļaut aizvest līdz 15. jūnijam, jo pavasaros autoceļus bieži vien slēdz, un kā tad lai kokus aizved no krautuves?», retoriski jautā Ivars Gailītis.

Eiropas Savienības atbalstu par kopšanu meža īpašnieks uzskata par vērtīgu lietu un jau iepriekšējos gados izmantojis atbalsta sniegtās iespējas. «Lai arī privātajos mežos priežu jaunaudžu ir maz, manā īpašumā tādas ir. Meža dzīvnieki ir reāls drauds, tāpēc priedes jāstāda tādā biezumā, lai pēc bojāto un atpalikušo kociņu izciršanas palikušo priežu skaits nekļūtu mazāks par 4000 uz viena hektāra», ir pārliecināts sirmais mežkopis.

Raimonds Mežaks, mežkopis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.