Meža adaptācija: kā mazināt vēja bojājumu? 

Kā meža kopšana var mazināt vētru radītus bojājumus?

LVMI «Silava» ar pētījuma rezultātiem par vēja bojājumu riska mazināšanu mežaudzēs vēlas iepazīstināt plašāku sabiedrību. Meža apsaimniekošanas padomi meža īpašniekam var būt ļoti noderīgi strādājot mežā, domājot par mežaudžu noturības paaugstināšanu un veidiem kā mazināt vējlaužu risku.

LVMI «Silava» šī gada martā noslēdz vairāku gadu pētījumu par vēja bojājumu riska mazināšanu mežaudzēs. Pētījuma ietvaros iegūti Eiropas mēroga dati par lapu koku vēja pretestību, noturību un vējgāžu finansiālo ietekmi. Tā kā klimata pārmaiņu ietekmē vētras Latviju piemeklēs aizvien biežāk, tās nodarīs postījumus ne tikai cilvēku radītajai infrastruktūrai, par ko pārliecinājāmies vēl pavisam nesen, bet arī mežiem, ietekmējot to finansiālo vērtību un arī citus ekosistēmas pakalpojumus. Tādēļ meža īpašniekiem jābūt gataviem mazināt vēja bojājumus, pielietojot efektīvas saimniekošanas metodes.

Vētraino dienu skaits Eiropā palielinās

Vējš ir nozīmīgākais dabiskais traucējums gan Latvijas, gan Eiropas mežos. Nozīmīgākie mežaudžu vēja bojājumi gan Latvijā, gan Eiropā rodas rudens–ziemas sezonas ciklonos, kas skar daudz plašākas teritorijas nekā pērkona negaisi, un nereti tie nes līdzi lietusgāzes vai snigšanu, tādejādi vēl vairāk pastiprinot audžu bojājumus. Kopš pagājuša gadsimta beigām Eiropā diennakts maksimālajam vēja ātrumam un vidējam gada vētraino dienu skaitam ir novērota tendence palielināties. Sagaidāms, ka arī nākotnē, turpinoties klimata pārmaiņām, vētru postījumu mežos būs vairāk.

Katram kokam un arī mežaudzei iespējams noteikti kritisko vēja ātrumu, proti, tādu maksimālo vējā ātrumu brāzmā, kas konkrēto koku (audzes gadījumā – tās vidējiem parametriem atbilstošo koku) vai nu nolauzīs, vai izgāzīs ar saknēm.

Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā «Silava» jau vairākus gadus tiek realizēts Eiropas Reģionālas attīstības fonda pētījums «Lēmumu pieņemšanas atbalsta rīka izstrāde vēja bojājumu riska mazināšanai bērza un apses mežaudzēs» (Nr. 1.1.1.1/18/A/134), kura ietvaros tiek iegūti dati par kritisko vēja ātrumu lapu koku audzēs. Tas notiek, izvēloties paraugkokus, apkarinot tos ar mērinstrumentiem un ar vinču velkot šo koku, lūdz tas vai nu nolūzt, vai izgāžas ar saknēm. Šādi iegūts vērtējums nebūs absolūtu precīzs, jo vētrā koku ietekmē daudzas cita citai sekojošas brāzmas, kas var pakāpeniski samazināt tā stabilitāti. Tomēr vērtējums rada pamato objektīvam salīdzinājumam starp audzēm un iespējai salīdzināt dažādu mežsaimniecības pieeju ietekmi uz vēja bojājumu varbūtību.

Veicot šādu salīdzināju, būtiski ņemt vērā, ka mežaudzēm kritisko vēja ātrumu ietekmē gan ar atrašanās vietu saistīti faktori kā vēja klimats konkrētajā reģionā un meža tipu grupa, gan mērķa audzes un blakus esošo kokaudžu taksācijas rādītāji un saimniecisko darbību vēsture, kā arī biotisko traucējumu klātbūtne. Visi koku stabilitāti nosakošie audzes parametri dinamiski mainās, tādēļ svarīgi vērtēt audzes noturību (bojājumu varbūtību) kopumā aprites ciklā.

Kas ietekmē bojājumus

Augstu vēja noturību var panāk gan ar pieeju, kurā katrs individuāls koks ir noturīgs, gan ar pieeju, kurā koki «paļaujas viens uz otru» t.s. kolektīvo noturību. To var nodrošināt vienmērīgs koku izvietojums bez pārrāvumiem vainagu un sakņu sistēmu slēgumā, kad saglabājas blakus koku atbalsts, kā arī neveidojas spējas gaisa turbulences un vienmērīgi absorbējas vēja spēks.

Vērtējot 2005. gada vētras sekas visā Latvijas teritorijā, konstatēts, ka bojājumus būtiski ietekmē mežaudzes valdošā koku suga, egles piemistrojums I stāvā, vidējais I stāva koku augstums, audzes biezība, periods kopš pēdējās retināšanas, blakus esošais nogabals vēja pusē un maksimālais vēja ātrums brāzmās. Analizējot katru no šiem faktoriem, redzams, ka priedes audzēs ir būtiski mazāks bojājumu apmērs nekā egles, bet lielāks, nekā bērza. Teritorijā ar augstāko vēja ātrumu brāzmās vēja bojājumu apjoms priedes audzēs bija statistiski būtiski mazāks nekā bērzu.

Egles piemistrojums samazina kopējo audzes noturību, jo šī koku suga ātrāk cieš vētrā, audzē veidojas atvērumi, un, vētrai turpinoties, ap šādiem atvērumiem koki tiek vairāk ietekmēti. Līdzīga situācija veidojas egles audzēs ar lapu koku grupām, kas ziemas periodā ir bez lāpām, veidojot «logus» vainagu klājā un samazinot kopējo audzes stabilitāti. Tādēļ Latvijas mežsaimniecībā izsenis izmantotā pieeja, veidojot tīraudzes mistrotā mežā, uzskatām par piemērotu arī vēja bijājumu varbūtības mazināšanai.

Kā panākt noturību

Koki ar lielāku augstumu vairāk pakļauti vēja ietekmei, koki ar lielāku caurmēru – noturīgāki. Saliktās audzēs ar izteiktām koku augstuma atšķirībām vairāk tiek bojāti tieši lielākie (tātad vērtīgākie) koki, tādēļ nav sagaidāms nozīmīgs postījumu samazinājums, piemēram, strādājot ar izlases cirtēm. Kopumā vētras sāk ietekmēt audzes, kurās koku augstums pārsniedz 0–12 m. Jo īsāks laika periods no šī brīža līdz galvenajai cirtei, jo mazāka kopējā bojājumu varbūtība. Tātad, izvēloties mērķa caurmēru kā galvenās cirtes kritēriju, un nodrošinot koku augšanai iespējami labvēlīgu vidi (kontrolējot ūdens režīmi, vērtējot un, kur, vajadzīgs, izmantojot pelnu mēslojumu, nodrošinot pietiekamu augšanas telpu), iespējams arī samazināt vētru bojājumu varbūtību. Turklāt, jo lielākas dimensijas koki sasnieguši, kad vētra skar audzi, jo lielāku daļu no sagaidāmas to vērtības iespējams atgūt sanitārajā cirtē.

Hidrotehniskās meliorācijas sistēmu uzturēšana nozīmīgā ne tikai koku augšanas nodrošināšanai. Latvijā veiktās analīzes apliecina nozīmīgu ūdens līmeņa ietekmi uz koku sakņu izvietojumu un līdz ar to arī uz koku mehānisko stabilitāti. Rudens–ziemas sezonas ciklonu laikā paaugstināta nokrišņu apjoma un nesasalušas augsnes apstākļos vēja izraisītie mežaudžu bojājumi ievērojami palielinās, kā, piemēram, triju postošāko vētru pēdējo 60 gadu laikā gadījumā – 1967., 1969. un 2005. gadā. Nākotnē sagaidāmo mežaudžu vēja bojājumu risku paaugstinošs faktors ir prognozētā augsnes sasaluma perioda saīsināšanās siltāku ziemu apstākļos hemiboreālo un boreālo mežu zonā, neizveidojoties pietiekamam augsnes sasalumam sakņu–augsnes sasaistes nodrošināšanai. Tādēļ vēl jo būtiskāk nodrošināt sekmīgu koku sakņu attīstību un iespējami dziļu to izvietojumu.

Līdz 5 gadiem pēc retināšanas audze ir būtiski vēja nenoturīgāka. Tādēļ, īpaši reģionos un meža tipos, kur vēja bojājumu varbūtība ir augstāka, nozīmīgi plānot mazāku retināšanu skaitu vai tās pēc koku 10–12m augstuma sasniegšanas vairs neveikt. To iespējams realizēt, jau sākotnējā audžu attīstības posmā nodrošinot pietiekamu jaunaudžu kopšanu strauju caurmēra pieaugumu, lai audzes apsaimniekošanas būtu orientēta uz mērķa caurmēra sasniegšanu. Tāpat vēja vairāk apdraudētās teritorijās nav vēlami ar nelielu laika distanci vai pat tajā pašā gadā veikt galveno cirti vienā audzē un retināšanas blakus audzēs – retināšanas vēlams atlikt par 3–5 gadiem, ļaujot blakus audžu malas kokiem nostiprināties un samazinot vēja bojājumu varbūtību.

Bojājumi būtiski ietekmē koku vēja noturību

Biotiskie faktori var nozīmīgi palielināt vētru ietekmi. Visiem zināma ir sakarība, ka pēc vētrām novājinātās egles vairāk ietekmē mizgrauži. Piemēram, pēc 1969. gada lielās vētras konstatēts, ka vienlīdz daudz egles nopostīja pāri vētra, cik pēc tēs sekojošā mizgraužu masveida savairošanās. Tomēr mūsu pētījumu rezultāti liecina, ka bojājumi būtiski ietekmē koku vēja noturību – tātad postījumu apjomu pašā vētrā. Šāda ietekme konstatēta kā skaņu trupei, tā stumbra mizas defektiem, caur kuriem kokā iekļuvušas trupi izraisošās sēnes. Tādēļ aizsardzība pret sakņu trupi skujkoku audzēs, kā arī pret pārnadžu izraisītiem stumbra mizas bojājumiem, un precīza retināšana izpilde, iespējami nebojājot paliekošo koku stumbrus, arī ir veidi, kā mežsaimnieks var mazināt vētras bojājumu risku.

Kopsavilkumā: vētras Latvijā ir nākotnē būs vairāk, un nevienu audzi pilnībā no tām pasargāt nevar. Tomēr bojājumu risku var būtiski mazināt, nevis paļaujoties uz pašsēju un to, ka Latvijā jau mežs ir un būs, bet mērķtiecīgi plānojot un realizējot audžu apsaimniekošanas pasākumus.

 «Lēmumu pieņemšanas atbalsta rīka izstrāde vēja bojājumu riska mazināšanai bērza un apses mežaudzēs» (Nr. 1.1.1.1/18/A/134)

Āris Jansons, LVMI «Silava» vadošais pētnieks

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.