Mākslinieka ceļš

glezna-1

Zaļojošas bērzu birztalas, vientuļi stāvoša apsnigusi vīksna un noslēpumains sils, kurā iemirdzas pirmie rīta saules stari… Šādu skaistu dabas pasauli uzbur gleznotājs Egils Neihofers (55), kura daiļradē nozīmīgu vietu ieņem meža ainavas.

Kļuvis par mākslinieku negaidīta dzīves pavērsiena dēļ, Egils uzskata, ka ir jau saņēmis atbildes uz visiem mūžības jautājumiem. Viņš labprāt uzrakstītu grāmatu par to, kā cept maizi un mūrēt maizes krāsni, kā arī skarbi izsakās par mūsdienu procesiem politikā un mākslā.

Izpalīdzības dēļ

Ja bērnībā Egils nebūtu spiests aiziet no pamatskolas, viņš, iespējams, būtu gājis tēva pēdās un kļuvis par galdnieku. Mācoties Rīgas 36. astoņgadīgajā skolā, Egils uzzinājis, ka gan zēniem, gan meitenēm mājturībā nepieciešami biezi, krāsaini diegi jeb sutažas pinumu pīšanai. Viņa mamma – telefonu centrāles darbiniece – no savas darbavietas dabūjusi piemērotus materiālus. Puisis, labās sirds mudināts, apgādājis teju visus skolēnus ar šiem materiāliem. Skolasbiedriem tik ļoti iepaticies pīt pīnes, ka viņi to nav pārtraukuši pat stundu laikā. Kad atklājies, kurš ir vainīgs pie šīs nevēlamās nodarbes, Egilam izcēlies ļoti nopietns konflikts ar klases audzinātāju, un puisis bijis spiests aiziet no mācību iestādes.

Tā nu sagadījies, ka vienīgā skola, kurā varēja tikt, bijusi Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola. Egilam bērnībā ļoti paticis zīmēt, tāpēc viņš tur labprāt uzsācis mācības. Pēc absolvēšanas centies iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Kad tas neizdevās, aizgājis dienēt padomju armijā, kur pavadījis sešus mēnešus.

Dažādi darbi

Pēc atgriešanās no armijas sekojuši vēl divi nesekmīgi mēģinājumi iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Nolēmis nepadoties neveiksmēm, Egils pieteicies dizaina kursos. Un tur ticis kā otrais labākais. Pēc divarpus gadus ilgo kursu beigšanas sācis strādāt par mākslinieku – noformētāju Celtniecības institūtā. Gatavojis visdažādākos darbus, tajā skaitā Tautas sasniegumu izstādei Maskavā. Kādu laiku strādājis par mākslinieku – noformētāju Latvijas Valsts Universitātē, veidojot tā laika garam atbilstošus stendus un citus objektus.

Uz brīvības alku fona

1991. gada 2. janvārī OMON kaujinieki ieņēmuši Preses namu, paralizējot daudzu izdevumu iznākšanu. Šajā pašā dienā Egils sācis savu maketētāja un grafiķa darbu laikrakstā «Rīgas Balss,» un pieredze šajā darbavietā izmainījusi viņa dzīvi par 180 grādiem. Šī avīze viņam bijusi sirdsdarbs. Savulaik tieši Egils devis ideju, ka reklāmas rakstiem jāatvēl atsevišķs, nodalīts bloks. Tas vispār bijis laiks, kad daudz kas tapis no nulles. Tā kā OMON rīcības dēļ tikusi zaudēta pieeja iespiedmašīnām, Mūkusalā uztaisīta alternatīvā tipogrāfija. Latvieši skatījušies, kā tiek veidotas un noformētas avīzes Zviedrijā un citur ārzemēs, un centušies paņemt labākos paraugus. Politiskā situācija, zaudējot pieeju daudzām ierīcēm, veicinājusi pāriešanu uz datoru izmantošanu. Datori vesti no ASV, tie bijuši IBM 200–tie un 300–tie modeļi. Egils maketējis avīzi ar «PageMaker» programmu. Vēl strādājis ar «Corel 3» un «Photo Shop.» Kopumā «Rīgas Balsī» nostrādāti seši skaisti gadi.

Pēc tam noformējis izstāžu stendus Ķīpsalā un maketējis dažādus žurnālus un avīzes, kā «Baltijas Koksne» un «Sieviete.» Noformējis iepakojumus makšķerēšanas firmai. Līdz visbeidzot pirms sešiem gadiem ieguvis savu pastāvīgo darbavietu tipogrāfijā «Mantojums.» Šis uzņēmums apkalpo muzejus un valsts iestādes. Pusi no pienākumiem veido radošais darbs, veidojot dizainu grāmatām, brošūrām un citiem materiāliem. Otru pusi – citu veiktā darba pārbaude, lai pārliecinātos, vai viss ir labi drukājams.

Pamest gleznošanu? Tikai uz laiku!

Arī pats Egils pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas kādu laiku iepauzējis ar gleznošanu. Kad pieteikušies bērni, sieva uzstājusi uz šīs nodarbes pārtraukšanu, jo krāsas izdalot nepatīkamu smaku un esot kaitīgas mazuļiem. Tā nu Egils nopircis fotoaparātu «Ļubiteļ» un pievērsies fotografēšanai. Bildējis gan savus trīs bērnus, gan arī pasauli visapkārt. Pirms septiņiem gadiem viņš ar sievu izšķīries, un radusies iespēja atsākt gleznošanu. Internetā iepazinies ar savu otro sievu, Ivonnu Brudovsku, kas ir mākslinieka Žana Sūniņa mazmeita. Arī Ivonna glezno un ik trešdienu dodas uz kursiem Tukumā. Viņa dzīvo Slampē un ir vietējā kultūras nama direktore. Savukārt paša Egila gleznas šobrīd ir pieejamas Rīgā – mākslas salonā Gleznotāju ielā 5, galerijā «Zīmulis un ota» Skolas ielā 18 un dāvanu un ziedu salonā «Sajūtu Pasaule» Čaka ielā 106.

Apbrīno Purvīti, bet ne modernos autorus

Egils glezno gan meža ainavas, gan portretus. Darbus darina ar eļļas krāsām, jo šī tehnika esot visnopietnākā un prasa visvairāk zināšanu, kā arī piedāvā visplašākās iespējas sevi realizēt. Izmantojot labas eļļas krāsas, darbi var saglabāties gadsimtiem. Egils savulaik veltījis daudz laika, izpētot Rīgā nopērkamās eļļas krāsas, un tagad izmanto krievu «Master» klases ražojumus. Darbi top reālisma un impresionisma ievirzē. Ietekmējies gan no Purvīša, gan krievu vecmeistariem un citiem autoriem. Bieži pārskata biezu sējumu ar impresionistu darbiem. Egils uzskata, ka gleznot vairāk vai mazāk var iemācīt katru. Vizuālu darbu radīšanai, tāpat kā naglas iedzīšanai, būtu jābūt iekļautai cilvēka standarta prasmēs. Tā kā šāda radošā izpausme pilnveido iztēles pasauli, tā būtu nopietni jāmāca skolās.

Tajā pašā laikā viņš ne visai augstu vērtē jauno censoņu gleznas un uzsver – jo zemāks ir tautas intelekts, jo vairāk tā pievēršas patērētāju dzīvesveidam. Ja cilvēks savā dzīvē atvēlējis vietu kultūrai, tad viņš materiālos labumus patērē mērenā apjomā un viņu mazāk kārdina manta, nauda, vara un iekāres. Diemžēl šobrīd sabiedrība dodas pretējā virzienā, novērojis mākslinieks. Egils uzskata – sākumā autoram ir jāapgūst zīmēšana, gleznošana un kompozīciju veidošana, un tikai pēc tam var novirzīties no akadēmiskā ceļa un doties savos radošajos meklējumos. Taču šobrīd daudzi jaunie autori nav apguvuši akadēmiskos pamatus, bet jau cenšas izpaust sevi «akrobātiskajos meklējumos.»

Iedvesmu rod internetā

Egila otrajai sievai Ivonnai pieder 1,5 ha meža. Ik pēc 2–3 gadiem viņi tīra pamežu. Veic retināšanu, lai nav jāstaigā pa brikšņiem. Blīvi saaugušos kokus izzāģē un izmanto kurināšanai. Attiecībā uz novērojumiem par mežu apsaimniekošanu Egils saka – nepatīk, kad cirtes vidū atstāj vairākus šķībus, līkus kokus, kas izskatās briesmīgi. Būtu lietderīgāk tos atdot cilvēkiem par kurināmo.

Viens no galvenajiem avotiem, kur tiek meklētas meža ainavas, ir – internets. Tam iemesls ir nevis slinkums izkustēties no mājas, bet gan sabiedriskā transporta situācija Latvijā. «Pēc neatkarības atgūšanas sabiedriskais transports ir nolikvidēts līdz riebumam,» atzīst mākslinieks. Nav vairs iespēju tik viegli ceļot kā padomju laikos, it sevišķi kopš 2008. gada starptautiskās finanšu krīzes sākuma. Šīs krīzes dēļ daudzi mākslinieki ir aizņemti ar dienišķās maizes pelnīšanu. Viņiem nav vairs laika, lai gleznotu, un Latvijas glezniecībā var samanīt pagrimuma pazīmes.

Šodienas pretrunas

Mākslinieks ir neizpratnē par to, kādēļ šodien lielveikalos ir pārtika ar tik daudzām kaitīgām piedevām, kādas neatļāvās tirgot pat PSRS laikos. Lai to kompensētu un varētu izbaudīt kaut ko dabisku, Egils pats laukos uzbūvējis maizes krāsni. Internetā guvis ideju, uzzīmējis rasējumus un pa brīvdienām uzmūrējis. Līdz tam dzīvē nekad nav mūrējis, bet šis darbs sagādājis tik daudz iespaidu, ka par to būtu gatavs uzrakstīt grāmatu.

Vēl par PSRS laikiem viņš saka, ka toreiz ļaudis bijuši cilvēcīgāki. Bijis vairāk lietu, ko darīt kopā. Taču šobrīd kultūra ir uz izzušanas robežas. Ja agrāk skatījās, kāds tu esi kā cilvēks, tad tagad visi runā tikai par naudu. Nepatīk, ka tagad slavenības tiek mākslīgi veidotas. Egils atzīst diplomātijas vērtību, bet nievājoši izsakās par ministru portfeļu dalīšanu un citām politiķu darbībām – tas atgādinot bērnudārzu. Politiku viņš apraksta šādi: sastopas bars «antiņu» bez izglītības un izpratnes par tautas dzīvi un apspriežas, kā no punkta A nokļūt uz punktu B. Rezultātā neviens nekur nenokļūst. Bet, ja viņiem visiem būtu atbilstoša izglītība, tad viņi zinātu, ka no punkta A uz punktu B var nokļūt, ejot taisni.

Vēdiskā dzīves ziņa latvieša dvēselei

Egilam ir savs stabils priekšstats par garīgām vērtībām. Viņš uzskata, ka Dievs ir reāla persona un sastopams katrā atomā. Mākslinieks tic, ka uz visiem dzīves jautājumiem atbildes jau ir saņēmis. Cilvēka dzīves jēga ir – tikt atpakaļ tur, no kurienes esam ieradušies, proti, garīgajā pasaulē. Šī materiālā pasaule ir mums paredzēta, lai mēs varētu izpaust savas kārības un tieksmi pēc varas un lai saprastu, ka tas nedara mūs laimīgus. Kad zinātne atzīs Dieva eksistenci, viss nostāsies savās vietās.

Dzīve Egilu aizvedusi uz vēdisko filozofiju. Vēdas vēsta, ka viss attīstās cikliski. Katrā ciklā ir Zelta, Sudraba, Bronzas un Dzelzs laikmets. Ja Zelta laikmetā cilvēki bijuši ar absolūtu tikumību, veselību un citām labajām īpašībām, tad, laikmetiem mainoties, labās īpašības kļūst vājākas. Šobrīd mēs esam jau 5000 gadus nodzīvojuši Dzelzs laikmetā. Pēc ilgāka laika šis laikmets beigsies, un sāksies jauns cikls. Sapņu projekts Egilam ir – uzgleznot vēdisko darbu sēriju, ar savu mākslu pastāstot cilvēkiem par Dievu un citām pamatlietām. Savukārt svarīgākā iecere tuvākajam laikam ir iegādāties personisko automašīnu, lai būtu vairāk iespēju doties pie dabas un attēlot savos darbos brīnišķīgās meža ainavas.

 

Lauris Krolis

Meža Avīze (www.mezaavize.lv)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.