Lūdz LR prezidentam, MK prezidentam un LR tiesībsargam moratoriju mikroliegumu veidošanai un mazā ērgļa sugas aizsardzības plāna atcelšanu

Pašreiz spēkā esošā kārtība nostāda mežu īpašniekus ķīlnieku lomā. Tādēļ viņi prasa taisnīgi samaksāt kompensācijas par uzliktajiem saimnieciskās darbības aizliegumiem.

Šobrīd kompensācijas par uzliktajiem aizliegumiem ir nesamērīgi mazas – 160 EUR / 1 ha. Par 1 ha pieauguša meža neciršanu meža īpašniekam samaksās aptuveni 70 līdz 90 gados, sedzot koksnes pašreizējo vērtību, bet nerēķinot iespējamo krājas pieaugumu.   Tādēļ vairāk kā 600 meža īpašnieki ir parakstījuši un nosūtījuši sekojošu vēstuli LR Valsts prezidentam E.Levitam, Ministru prezidentam K.Kariņam un tiesībsargam J.Jansonam ar lūgumu izvērtēt nesamērīgu īpašumtiesību aprobežošanas praksi un pieņemt lēmumus, kas veicinātu sadarbībā balstītu dabas aizsardzību privātos īpašumos:

Prasa godību attieksmi pret īpašumtiesībām

«Dabas aizsardzības jautājumi ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārziņā – kāpēc problēmsituācijas netiek risinātas tur? Tāpēc, ka šie mēģinājumi ir bijuši gan darba grupā par grozījumiem mikroliegumu noteikumos, gan priekšlikumu izstrādē Mazā ērgļa sugas aizsardzības plānam, taču nesekmīgi, jo nedz VARAM, nedz Dabas aizsardzības pārvalde, kas ir valsts iestādes, kuru pienākumos ir nodrošināt labu pārvaldību pār savā kompetencē esošiem jautājumiem, to nedara vai dara neveiksmīgi attiecībā uz mikroliegumiem, kas ir ārpus aizsargājamām teritorijām.

Meža īpašnieki valsts pārvaldei pārmet trīs lietas – 1. nepieņemamu praksi īpašuma tiesību netiešā atsavināšanā, neiesaistot meža īpašnieku korektā komunikācijas procesā kā to nosaka Eiropas Komisijas rekomendācijas; 2. netaisnīgs kompensāciju mehānisms, kas nenodrošina taisnīgu kompensāciju par ierobežojumiem sabiedrības interesēs un 3. valsts politikas trūkumu attiecībā uz prioritāri apdraudēto un reto sugu saglabāšanu, kā arī piemērota normatīvā regulējuma neesamību dispersi ligzdojošām aizsargājamām putnu sugām.

Kopš pēdējos trijos gados strauji aug privātos īpašumos izveidotais mikroliegumu skaits, ir pieaugusi meža īpašnieku neapmierinātība un neizpratne par to, kā valsts nosaka retu un apdraudētu sugu aizsardzības kārtību un kāds ir kompensācijas mehānisms par būtiskiem īpašumtiesību aprobežojumiem. Lielais mikroliegumu skaita pieaugums ir saistīts ar Latvijas Dabas fonda (LDF) īstenoto LIFE programmas 2,5 miljonu EUR ietilpīgo mazā ērgļa aizsardzības projektu, kura viens no mērķiem ir atrast 500 ligzdas un izveidot tām mikroliegumus. Mikroliegums nozīmē saimnieciskās darbības aizliegumu mežā, taču ikgadējā kompensācija vairumā gadījumu nesedz ne 3% no vērtības, ko pazaudē īpašnieks lēmuma pieņemšanas brīdī. Otra lieta, kas ir tik pat nepieņemama, ir komunikācija mikrolieguma izveidošanas procesā. Eiropas Komisija ir izstrādājusi rekomendācijas aizsargājamo teritoriju izveidošanai un pārvaldīšanai, un tajās ir uzsvērta sadarbības nozīme ar zemes īpašniekiem, lai tiktu sasniegti dabas aizsardzības mērķi. Jo zemes īpašnieks ir tas, kurš vēsturiski ir saimniekojis un turpinās saimniekot konkrētajā teritorijā, un no viņa ieinteresētības un attieksmes ir atkarīga dabas aizsardzības mērķu sasniegšana. Ar šo Latvijā ir pavisam bēdīgi, jo komunikācijas ar īpašniekiem vai nu nav vispār, vai tā ir formāla sarakste, turklāt meža īpašnieka viedoklim pat nav izšķiroša nozīme lēmuma pieņemšanā. Meža īpašnieki to sauc par praksi, kas raksturīga totalitāram režīmam – vara var atnākt un atņemt to, kas pieder tev. Šāda prakse nav pieņemama demokrātiskā sabiedrībā.

Mazā ērgļa vajadzības un iespējas samērot tās ar mežsaimniecību īsumā varētu raksturot ar faktiem, ka mazā ērgļa populācija Latvijā ir stabila – ap 4000 pāru, kas ir puse no visas Eiropas mazā ērgļa populācijas, un arī mežsaimnieciskā darbība ir vienmērīga jau apmēram 15 gadus, turklāt bez 500 izveidotiem mikroliegumiem mazajam ērglim. Mazais ērglis ir visizplatītākā ērgļu suga Latvijā. Tā nav nedz apdraudēta, nedz reta suga Latvijā. Mazajam ērglim patīk Latvijas mozaīkveida ainava, tas ligzdo mežā netālu no meža malas, lai būtu tuvu barošanās vietām – pļavām. Ir pārsteidzoši, ka mūsu valstī ar nodokļu maksātāju naudas līdzfinansējumu 0,5 miljonu EUR apmērā tiek īstenots šāds projekts vienai Latvijā bieži sastopamai putnu sugai. Par to, ka šis projekts nav labi izvērtēts, liecina arī tas, ka atbilstoši LR Satversmei tiesību ierobežošana sabiedrības interesēs ir taisnīgi jākompensē. Vai Latvijas sabiedrība ir gatava samaksāt kompensācijās simtiem miljonus EUR, lai aprobežotu lielas meža platības par labu sugai, kas Latvijā ir bieži izplatīta un nav apdraudēta? Ņemot vērā, ka valsts nespēj maksāt šādas kompensācijas, jāsecina, ka šāds projekts nav sabiedrības interešu prioritāšu sarakstā. Šajā LDF projektā finansējums ir paredzēts tikai ligzdu meklētājiem un ornitologiem, nevis īpašniekiem, kuri varētu sadarboties un būt ieinteresēti, piemēram, mākslīgo ligzdu uzstādīšanai savā mežā. Un valsts budžeta naudas taisnīgai kompensācijai nav nedz paredzēta, nedz pieejama. Šāda nepārdomāta projekta realizācija ar būtisku ietekmi uz meža īpašniekiem ir tiešā VARAM atbildībā, kurai ir jāvērtē ornitologu algas projektu samērojamība ar īpašnieku tiesībām un jāpieņem lēmumi, kas atbilst labai pārvaldībai.

Lēmumi, ko meža īpašnieki sagaida no valsts ir zināmi Eiropas Savienībā un atbilst EK Putnu direktīvas prasībām. Direktīva neprasa veidot mikroliegumu, tā prasa nodrošināt putnu ligzdošanai labvēlīgus apstākļus. LDF savā publiskā komunikācijā uzsver, ka mikroliegums ir vienīgais veids, kas šobrīd Latvijā ir putnu aizsardzībai, un tieši šī kļūda ir jālabo – ir steidzami jāizstrādā citi sabalansēti instrumenti mazā ērgļa atradņu aizsardzībai. Kamēr tas nav izdarīts, ir jāpārtrauc šī totalitāram režīmam raksturīgā īpašumtiesību netieša atsavināšana.»

Ar vēstules saturu, tās parakstītāju vārdiem un atsevišķiem meža īpašnieku komentāriem var iepazīties vietnē saimniekssavazeme.lv

Meža Avīzes redakcijas viedoklis:

Balstoties uz redakcijas pieredzi, jāsecina, ka šajā vēstulē paustais, ka komunikācija ar meža īpašniekiem līdz šim nav bijusi nodrošināta, nedz arī šobrīd ir plānota, ir patiesība. Par to liecina «Meža avīzes» iesniegtie projektu pieteikumi 2018.un 2020. gadā Valsts reģionālās attīstības aģentūras Latvijas Vides aizsardzības fondā, kuru ietvaros bija paredzēts sniegt zināšanu bāzi,  informēt un izglītot meža īpašniekus par Latvijā sastopamu sugu un biotopu daudzveidību, par saimnieciskās darbības ietekmi mežā uz tām, informēt par finansējuma piesaistes iespējām bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, saskaņā ar Vides politikas pamatnostādnēm 2014.–2020.gadam, balstoties uz konvenciju «Par bioloģisko daudzveidību».  Ne agrāk, ne tagad šāda redakcijas iniciatīva nav guvusi atbalstu, kas liecina par to, ka nodrošināt  komunikāciju ar meža nozares laikraksta lasītāju un meža apsaimniekotāju  nav vides organizāciju mērķis. Vides aizsardzības iestādes nav pat interesējušās par šādam iespējām – informēt sabiedrības daļu, kas apsaimnieko mežu, uz kuru attiecas un attieksies viņu pieņemtie lēmumi.

Vineta Kalve

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.