Liegums – attaisnojums, lai nedarītu

Zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts intervijā portālā  Zemeunvalsts.lv  (13.05.2021.) par tendenci ierobežot, liegt, neļaut:

«Varu tikai atkārtot: šobrīd nevaram atļauties būt populistiski populāri. Jautājumā minētās tendences šobrīd patiešām ir novērojamas: «aizliegt saimniecisko darbību, lai nodrošinātu bioloģisko daudzveidību». Tas kādam izklausās ļoti skaisti un kāds cits par to sit plaukstas – nu tik būs! Kā nosacīti bioloģiskā daudzveidība kādā vietā ir radusies vai veidojusies? Cilvēki pirms mums, pirms vairākām paaudzēm, ieguva zemi un mežu par dalību Brīvības cīņās: viņi saimniekoja, tīrīja, cirta, kopa, ara, sēja. Vēl senāk mūsu senču senči līda līdumus. Cilvēks ar savu darbu konkrētajā zemes platībā ir nodrošinājis un radījis pietiekami labus apstākļus, lai tur dzīvotu gan dzenis, gan mazais ērglis, gan cauna, gan ieklīstu kāds lācis, gan čakli ņirbētu skudru pūznis utt… Ja šobrīd mēs šiem gadu desmitu vai simtu laikā tapušajiem darba augļiem «uzliksim» liegumu, lai tur veidotos iedomāta bioloģiskā daudzveidība… Nekas, nekur, no nekā nav veidojies! Viss, kas mums ir, kas pieder, ar ko mēs lepojamies, ir tieši saistīts ar cilvēka darbu un rūpēm. Šobrīd redzam pretējo procesu, kas radies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja noņemam krāsainas brilles un palūkojamies skaidrām acīm: daļa cilvēku nevēlas neko darīt. Kolīdz parādās «gudrs» cilvēks, piemēram, Saeimā, kas saka – mēs aizliegsim darīt to un neļausim šo, te viss augs savā vaļā… Šādi top labi redzams iemesls attaisnojumam, kāpēc kaut kas netiek darīts: jo, redz, nedrīkst. «Es neko nedaru, jo mīlu zaļo dabu!» Vai tā ir? Nekas neaugs, ja netiks kopts! Zaļuma un dabas mīlēšana, un veidošana, neko nedarot, pēc gadiem mums ļoti, ļoti dārgi maksās. Par to maksās visa sabiedrība…

Ir pietiekami daudz Saeimas deputātu, kas labprāt mīl izmantot populārus saukļus, piemēram: «Mums jābūt zaļākajai valstij pasaulē». Zaļākā valsts pasaulē, godājamie parlamentārieši, neko neražos! Mēs visu importēsim un savu Latvijā nopelnīto naudu, ja tāda būs, atdosim lietuviešiem, poļiem, vāciešiem, beļģiem. Šādi mēs celsim nevis mūsu tautas, bet citu tautu labklājību. Tā vietā, lai nodrošinātu sevi un savus bērnus ar pārtiku, darbu un citu nepieciešamo, mēs vēlamies kļūt par patērētājiem. Turklāt par patērētājiem, kas nevis nopelna un tērē, bet vienkārši slinko un nepelna… Tā ir muļķīgākā iespējamā kļūda.

Tāpēc šobrīd Zemkopības ministrijas ļaudis strādā, lai iespējamais finanšu sadalījums lauksaimniecībā būtu pēc iespējas racionālāks, to varētu ieguldīt attīstībā, un brīdī, kad būsim ražotāji un eksportētāji, runāsim par attīstītu valsti, kas var atļauties ne tikai tērēt un aizņemties, bet arī rast kompensācijas tiem īpašniekiem, kuru īpašumos ir tās dabas vērtības, kuras nepieciešams īpaši aizsargāt un kopt. Jo īpaši vēlos uzvērt vārdu «kopt», jo tikai sakoptā vidē labprāt uzturēsies meža zvēri un putni: netīrā, aizaugušā dūksnājā tiem nepatiks. Tas jāsaprot!

Piemēram, Natura2000 teritorijas, kur saimnieciskā darbība mežos ir liegta. Zemkopības ministrijas nostāja: mēs paredzam kompensācijām noteiktu finansiālu apjomu, skaidri zinot, ka tas nav pietiekams. Otra kompensācijas daļa būtu jānodrošina tai ministrijai, kas sevi dēvē arī par Vides aizsardzības un… (VARAM) ministriju. VARAM, izrādās, kompensāciju jautājuma risinājums nerūp. Saukļi ir, tie ir populāri, ar to pietiek. Ja situācijas risinājums ministrijas vadībai un atbildīgajiem rūpētu, ja tas rūpētu tiem, kas sevi dēvē par attīstības un progresa politikas veidotājiem, rastos iespēja kompensāciju jautājumu atrisināt ātri. Tā nenotiek! Ko varam secināt? Tas ir skaļš populisms uz citu darba un laika, un īpašuma rēķina!

Runājot par kailcirtes ierobežošanu putnu ligzdošanas laikā, jāatceras, kas ir mežs. Ilgtspējīgi saimniekojot, mežs ir resurss, ar kā palīdzību mēs varam gan būvēt, gan tikt pie sev nepieciešamām lietām, gan tā ir vide, kur varam atpūsties. Tas ir iespējams tālab, ka par mežu kāds rūpējas un kāds tajā saimnieko. Manuprāt, pilnīga kailcirtes aizliegšana ir nepieņemama, varam runāt par apjomu. Kas attiecas uz iespējamu mežizstrādes darbu liegumu putnu ligzdošanas laikā, jāatceras Latvijas klimatiskie apstākļi. Ja ņemam vērā pēdējos gadus, nereti, cirtes nav iespējams veikt ziemā, jo mežā iebraukt nevar. Līdzīgi ir rudeņos, kad mēdz būt pagalam mitrs. Atsevišķos gadījumos ir nepieciešams mežizstrādi veikt citā laikā. Ik gudrs saimnieks saprot, ka putni mežam un mežs putniem ir vajadzīgi, un apzināti mežizstrādi ligzdošanas laikā neveiks. Es ticu, ka mūsu meža un zemes īpašnieki ir pietiekami atbildīgi pret sevi, saviem bērniem un nedarītu muļķības. Sabiedrībai kopumā jāuzticas īpašniekiem, jo viņi zina, kā pareizi rīkoties. Es nekad neesmu mācījis mediķus, kā viņiem strādāt. Un ļoti ceru, ka visi zina, kā jādara darbs, un paļaujas, ka arī meža īpašnieks zina: kā un ko darīt, lai labums būtu visiem.»