Lai meža īpašnieki būtu ieinteresēti dabas vērtību pareizā apsaimniekošanā

Nepietiekamas zināšanas par dabas vērtību apsaimniekošanu, nepietiekama savu tiesību zināšana un izmantošana, neprofesionāla sabiedrisko apspriežu vadīšana izstrādājot dabas aizsardzības un teritorijas attīstības plānus, pretēji mērķi, neadekvātas kompensācijas un nepietiekams stimuls novadu sabalansētai attīstībai.

Šādi ir galvenie secinājumi no projekta pirmā posma, kurā meža īpašnieki, dabas aizsardzības politikas īstenotāji un pašvaldību pārstāvji diskutēja par mērķiem un izaicinājumiem meža apsaimniekošanā aizsargājamās dabas teritorijās.

Pērn Latvijas Meža īpašnieku biedrības īstenoja Vides aizsardzības fonda līdzfinansētu projektu «Meža īpašnieku izglītošana un iesaiste lēmumu pieņemšanā  par meža apsaimniekošanu aizsargājamās dabas teritorijās», kura mērķis ir caur konstruktīvu dialogu izprast gan meža īpašnieku izaicinājumus saimniekošanai šajās teritorijās, gan izvērtēt teritorijas kopējo attīstību, gan arī rosināt diskusiju par veiksmīgākām meža apsaimniekošanas metodēm, kas ļautu sabalansēt visu pušu mērķus.

Ierosme šim projektam radās sekojot līdzi notikumiem ap dabas parka «Abavas senleja» dabas aizsardzības plāna izstrādi, kura gaitā veidojas konflikti starp plāna izstrādātājiem un zemes īpašniekiem. Zemes īpašnieki nebija apmierināti ar plāna izstrādes procesu, par kuru īpašniekiem ne vienmēr ir iespēja uzzināt, līdz ar to arī piedalīties. Kā arī par mērķiem, kuru dēļ tiek veidotas aizsargājamās dabas teritorijas un kā tie tiek sasniegti.

Apkopojot meža īpašnieku viedokļus, var teikt, ka problēmu loks iedalās divās daļās – procesu organizēšanā un mežsaimniecību regulējošās normās. Attiecībā uz aizsargājamo teritoriju veidošanas procesu galvenie iebildumi ir par to, ka plānu izstrādātāji nepietiekami ņem vērā to, ka šajās teritorijās dzīvo un saimnieko cilvēki, kuriem arī ir savi mērķi. Bieži vien vienu mērķu sasniegšana nozīmē otru mērķu nesasniegšanu. Un lai zemes īpašnieks nejustos zaudētājs, tad viņa vērtības un vajadzības šajos plānos ir jāizvērtē daudz nopietnāk nekā tas tiek darīts līdz šim. Bieži vien cilvēki nemaz neuzzina par to, ka tiek plānotas izmaiņas teritorijā, kurā viņi dzīvo un saimnieko, jo reti kurš īpašnieks lasa paziņojumus Latvijas Vēstnesī un ne visi vienmēr iegādājas vietējo avīzi, kurā, iespējams, ir izziņots par plāna izstrādes procesa uzsākšanu. Zemes īpašniekiem reti kad ir pietiekamas iespējas un zināšanas, lai nodrošinātu pārstāvniecību. Meža īpašnieki raksturo situācijas, kad plānotāji kartē izvēlas, kuras teritorijas attīstīt kā rekreācijas zonas vai migrējošo putnu atpūtas zonas, neņemot vērā, ka zeme, par kuru tiek spriests, pieder konkrētiem cilvēkiem, kuriem ir savi mērķi attiecībā uz to. Tāpat arī mainot apsaimniekošanas režīmu kādā aizsargājamās teritorijas zonā, vienīgā saziņa ir informatīva vēstule par izmaiņām. Iztrūkst iedziļināšanās konkrētā situācijā, korektas, izglītojošas sarunas ar meža īpašniekiem, izskaidrojot lēmuma pamatotību, īpašnieka tiesības un turpmāko teritorijas apsaimniekošanu.

Attiecībā uz mežsaimniecības normatīvo regulējumu aizsargājamās dabas teritorijās, meža īpašniekiem ir vairāk vai mazāk, bet tomēr pieņemams tāds regulējums, kas ir saprotams un loģisks. Meža īpašnieki nerunā par to, ka aizsargājamās teritorijās jāsaimnieko intensīvi, taču arī ekstensīvai saimniekošanai ir jānotiek, lai uzturētu gan ainaviskās vērtības, gan būtu motivācijā ieguldīt pūles darbā, kas veido nākotnes mežu. Tādās teritorijās kur patiešām ir saudzējami biotopi vai citas izcilas vērtības, jārīkojas tā, lai vērtības tiek saglabātas. Un ja tas prasa mežsaimnieciskās darbības aizliegumu, tad tas ir pilnā apmērā jākompensē.  Neadekvātu kompensāciju apmēru kā problēmu nu jau atzīst pilnīgi visi, pat vides nevalstiskās organizācijas. Līdz šim gan par risinājumiem netiek domāts. Problēma meža īpašniekiem ir vērtību zaudēšanā. Projekta vadītāja A.Grasmane uzskata, ka šī ir problēma arī dabas aizsardzības politikas īstenotājiem, lai gan tas netiek ne pētīts, ne publiski atzīts, jo ar sistēmu neapmierināts īpašnieks reti kad būs labs partneris dabas aizsardzībai un attieksmei pret valsti kopumā.

Iepriekš notikušajās mediatores Ilzes Dzenovskas vadītajās intervijās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pārstāvji iepazīstināja ar savu redzējumu par konfliktsituāciju cēloņiem. Sagatavotajā ziņojumā par pirmo projekta posmu kā problēmas minētas vairākas jomas: • represīvas politiskās kultūras mantojumu, kas kavē veidot iekļaujošu dabas aizsardzības politiku un dabas aizsardzības plānu izstrādi. Neprofesionālas komunikācijas un sabiedrisko apspriežu vadības prasmes, kā arī dabas aizsardzības plānu izstrādes procesa un satura kvalitāte kopumā. • Latvijā nav pirmatnēju mežu. • Datu bāzē Ozols nav redzamas mežu nogabalu robežas visiem lietotājiem. DAP min Igauniju kā piemēru visu datu atklātībai un pieejamībai, tai skaitā par konkrētiem zemes nogabaliem. • Bažas par rekreācijas slogu, kas tiek uzlikts mežiem aizsargājamās dabas teritorijās. • DAP saņem sabiedrības neapmierinātību par mikroliegumu izveidošanu, kaut tos šobrīd ierosina Latvijas Dabas fonds un lēmumu par to izveidi pieņem Valsts Meža dienests. DAP aicinājumam veikt sabiedrības informēšanu LDF neesot atsaucies.

Runājot par pašvaldību lomu šajos procesos, Kandavas novada domes uzņēmējdarbības konsultante Iveta Pāža iepazīstināja ar novada attīstības izaicinājumiem, kā būtiskākos minot iedzīvotāju skaita sarukumu, kā arī to, ka esošais normatīvais regulējums dabas parkā Abavas senleja neveicina teritorijas attīstību. Latvijas Pašvaldību savienības un Kandavas novada domes pārstāvji minēja tādus faktorus kā negūti ieņēmumi budžetā, sakarā ar saimnieciskās darbības apgrūtinājumiem (Kandavā 9% no visas teritorijas ir īpaši aizsargājamā teritorija, savukārt Dundagā 26%). Teritoriālās plānošanas procesa kvalitāte ievērojami klibo dēļ saturīgas sabiedrības iesaistes neesamības formālu sabiedrisko apspriežu laikā. Informācijas un izpratnes trūkums par dabas aizsardzības plānu izstrādes procesu un sekām.

Arī Valsts meža dienesta pārstāvis Andis Purs seminārā informēja par labas pārvaldības principiem, kuri cita starpā ietver tādu principu ievērošanu, ka, ja sabiedrības interesēs īpašums tiek aprobežots, tad nosacījumiem ir jābūt tādiem, ka īpašniekam tiek kompensēts vismaz tik, cik viņš zaudē šo aprobežojumu rezultātā. Arī pieņemot lēmumus par jaunu mikroliegumu izveidošanu, VMD izvērtē gadījumus, un pēc iespējas cenšas privātiem mežiem mikroliegumu slogu nelikt.

Latvijas Meža īpašnieku biedrība

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.