Klimata politika = jauni nodokļi?

Lielākā daļa pasaules valstu valdības ir ļoti piesardzīgas ar «oglekļa» nodokļiem, jo vēlētāji jaunus nodokļus parasti neatbalsta un var uztvert saasināti. Lai gan klimata pārmaiņu jautājumi ir šodienas dienaskārtībā, acīmredzami neveiksmīgi tiek veidota politika, lai samazinātu oglekļa atbrīvošanas apmērus, jo fosilo resursu patēriņš tikai palielinās. Par spīti tam, ka jau ļoti ilgi valda viedoklis, ka vajadzētu fosilo resursu patēriņu samazināt, pieprasījums pēc akmeņoglēm ir visstraujāk augošais enerģētikas sektorā, ko nevarētu teikt par atjaunojamajiem resursiem. Taču, politiku varētu veidot arī virzienā, lai oglekli piesaistītu. Pēc FAO datiem aptuveni 20% no uz planētas piesaistītā oglekļa ir uzkrāta augos, lielākoties kokos. Domāju nebūs pārspīlēts, ja ilgtermiņā skatoties un mērķtiecīgi mežus apsaimniekojot, šo skaitli varētu dubultot, ja ne pat trīskāršot. Diemžēl šajā virzienā tiek strādāts daudz mazākos apmēros. Nesen publicētajā Starptautiskā valūtas fonda (IMF) ziņojumā par «Ekonomiskas ietekmi uz politiskajiem procesiem klimata pārmaiņu mazināšanas jomā» meža nozare minēta ļoti attālināti, kaut arī varētu būt viens no centrālajiem spēlētājiem oglekļa piesaistīšanas jomā.

Tāpat jau kādu laiku notiek idejas apviļāšana par to, ka Eiropas meža īpašniekiem vajadzētu kaut ko saņemt par CO2 piesaisti. Problēma ir tā, ka netiek veidotas ilgtspējīgas sistēmas kā to darīt. Pēdējās desmitgadēs Eiropas meža īpašnieku ienākumi no apaļkoksnes realizācijas nav īpaši auguši, bet mežu apsaimniekošanas izdevumi gan. Ja īpašniekiem nebūs iespēja iegūt papildus ienākumus no koksnes, ļoti iespējams, ka daļa Eiropas mežu nākotnē vairs netiks apsaimniekoti. Tas jau ļoti labi Latvijā ir novērojams, piemēram, pāraugušās baltalkšņu audzēs, kuras netiek izstrādātas, jo tas īpašniekam nestu tikai zaudējumus. Rezultātā, nākotnē šie meži nepiesaistīs CO2 tādā apmērā, kādā tas būtu iespējams.

Diskusijās iesaistītie piekrīt, ka būtu jāatbalsta meža īpašnieki, bet tikai līdz brīdim, kad tas jāsāk likt uz papīra. Veids, kā ilgtspējīgā veidā sasniegt mērķus, kuri uzstādīti saistībā ar CO2 piesaisti, būtībā ir ļoti vienkāršs. Tiem, kuri CO2 atbrīvo vajadzētu maksāt «nodokli» tiem, kuri CO2 piesaista. Šobrīd Eiropā ir daži centieni kā to panākt, dažādu, atsevišķu, lokālu sistēmu veidos (piemēram, Low Carbon Label, Francijā). Tās lielākoties ir brīvprātīgas un, iespējams, kalpo vairāk atsevišķu uzņēmumu zaļā tēla nodrošināšanai, nevis kā nozīmīgs virzītājspēks. Viena no valstīm, kura ir spērusi soli virzienā, lai no CO2 emitētājiem naudu novirzītu uz piesaistītājiem ir Kostarika, kur katru gadu daļa no degvielas nodokļa tiek novirzīta, lai atlīdzinātu zemju īpašniekiem, kuri nodrošina kādu no ekosistēmu pakalpojumiem. Iepriekšējās finanšu krīzes laikā varēja novērot, ka vides jautājumi lēnā garā pazuda no ES dienas kārtības. Šobrīd tie ir atkal augstu pacelti, bet kuri būs ieguvēji – cilvēki, kuri rada reālu pievienoto vērtību, vai tie, kuri raksta tikai dažādus ar vidi saistītus projektus?

Avots: Latvijas Meža īpašnieku biedrība

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.