Kas ir «zaļās» obligācijas?

Lai sabiedrība pārorientētos no fosilajiem uz atjaunojamajiem resursiem, nepieciešami ‘instrumenti’, kuri šo procesu varētu atvieglot un paātrināt. Viens no tādiem ir ‘zaļās’ obligācijas, kuras ir relatīvi jauns finanšu rīks. Obligācijas, salīdzinot ar akcijām, ir stabilāks ieguldījums, kurš neatkarīgi no tā, kā uzņēmumam ir veicies – akciju vērtība ir palielinājusies, vai samazinājusies, ieguldītājam ienesīs konkrētus peļņas procentus. Atšķirībā no parastajām obligācijām, «zaļajām» ir jānorāda, kādiem mērķiem investoru nauda tiks izlietota. Tām vajadzētu uzlabot ne tikai emitenta finansiālo sniegumu, bet arī ietekmi uz vidi. Ideja ir laba un atbalstāma, taču svarīgākais ir sekot līdzi, lai šī instrumenta izstrādes gaitā tā netiktu apaudzēta ar tādiem nosacījumiem, kas degradē pasākuma mērķi.

Kopš krīzes, bankas kredītus dod krietni piesardzīgāk un šis ir vēl viens veids, kā piesaistīt investīcijas. Pirmā «zaļo» obligāciju emitēja Eiropas Investīciju banka 2007. gadā. Līdz pat 2016. gadam attīstība bija samērā lēna un «zaļās» obligācijas galvenokārt emitēja bankas. Vēlāk šajā procesā sāka iesaistīties arī citas organizācijas no dažādiem sektoriem. Pēdējos gados pēc «zaļajām» obligācijām ir novērojams pat lielāks pieprasījums nekā piedāvājums, līdz ar to emitētājiem iespējams noteikt sev izdevīgākas procentu likmes. Līdz šim ir zināmas trīs «zaļās» obligācijas, kuras emitētas projektiem saistībā ar mežsaimniecību. Divas no tām Zviedrijā un viena Japānā. Piemēram, Zviedrijas valsts mežu kompānija Sveaskog «zaļās» obligācijas emitēja, lai iegādātos papildus mežu platības un veiktu izpēti jaunu produktu radīšanai no koksnes. Jāuzsver, ka nākotnē šis jaunais obligāciju veids lielā mērā varētu tikt saistīts tieši ar mežsaimniecību.

Līdz šim vadlīnijas, lai obligācija tiktu atzīta par «zaļu», noteica Starptautiskā kapitāla tirgus asociācija (ICMA), un tās ir bijušas diezgan elastīgas. Vispirms, bija jābūt skaidri redzamam, kādiem projektiem piesaistītais kapitāls tiks izmantots. Otrkārt, jābūt zināmiem kritērijiem pēc kuriem tiks izvēlēti projekti, kuriem naudu piešķirs. Treškārt, jābūt plānam kā projektam piešķirtā nauda tiks izlietota. Un, ceturtkārt, jābūt precizētai konkrētai, pozitīvai ietekmei uz vidi. Obligācijas tika iedalītas kategorijās, balstoties uz to cik lielu ietekmi uz vidi tās ilgtermiņā atstās. Piemēram, hibrīd-auto tika uzskatītas par īstermiņa risinājumu, jo nākotnē tās visticamāk tiks aizstātas, bet pasīvās mājas tika uzskatītas par ilgtermiņa ieguldījumu, jo to dzīves cikls būs ievērojami ilgāks. Taču, līdz ar Ilgtspējīgas finansēšanas (Sustainable finance) dokumenta uzmetuma parādīšanos, nākotnē jaunās vadlīnijas visticamāk noteiks tas. Paradoksāli, ka tā veidotāji uzsver, ka ar jaunā dokumenta palīdzību «zaļo» obligāciju emitēšanas procesam vajadzētu tikt atvieglotam, kaut arī skaidri redzams, ka emitentiem būs jāievēro papildus nosacījumi, par ko Briselē neapmierinātas ir ne tikai meža nozari pārstāvošās organizācijas, bet arī citu sektoru pārstāvji.

Avots: Latvijas Meža īpašnieku biedrība

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.