Kad darbs ar koku ir sirdslieta

MA_245-14

Mūsdienās arvien vairāk cilvēku būvniecībā novērtē koku kā dabīgu un vērtīgu izejmateriālu. U n daudzi arī novērtē senču mantojumu, vēlas, lai viņu mājas elementi un apkārtējās lietas būtu etnogrāfiskā stilā. Tāds ir arī daugavpilietis Aleksandrs Saveļjevs. Viņš ir namdaris – galdnieks, kas strādā ar koku.

Labs darbs nav lēts

Aleksandrs Saveļjevs: «Nodarbojos ar koku, galvenokārt gatavoju grieztos jumtus vecajā stilā. Cenšos tos izveidot tādus, kādus radīja vectēvi, vecvectēvi pirms simts un vairāk gadiem. Tāpat gatavoju arī vārtus un citus koka izstrādājumus. Vēl strādāju pat ar akmeni, tāpat vecajā stilā.

Jāatzīst, ka šis etnogrāfiskais jeb vecais stils ir visai dārgs prieks, tāpēc šodien maz, kas tādus jumtus pasūta. Pie manis nāk cilvēki, jautā, vai nevar izgatavot tādus pašus vārtus, kā manai mājai. Tad jautāju, vai esat gatavi maksāt pāris tūkstošus? Cits brīnās, kādēļ tik dārgi. Bet materiālu vajag īpaši atlasīt, jebkurš nederēs. Pie tam kokam ir jābūt sausam, ar mitrumu ne vairāk par 20 procentiem. Bijušās PSRS valstīs cilvēki ir pieraduši, ka var uztaisīt no nekā. Ir kaut kādi dēļi – taisi! Bet es tā strādāt nemīlu, tas nav nopietni. Esmu ne tikai namdaris vai galdnieks kā dažs, uzskatu, ka esmu «sirds namdaris», ja kaut ko taisu, tad kā priekš sevis. Ja strādāju, tad to daru kvalitatīvi, atbildīgi.

Katram nav dots

Kā mēdz teikt – «meistars no debesīm nekrīt», lai kļūtu par tādu nepieciešams daudz zināt, jāmācās un jāpilnveido sevi. Jautāju, kāds ir bijis meistara ceļš uz amata mākslas virsotnēm. Un jāsaka, ka pamatā prasmes ir apgūtas pašmācības ceļā, laika gaitā uzkrājot pieredzi, taču vienlaikus jāatzīst, ka viņš ir cilvēks, kuram ir iedzimts talants strādāt ar koku.

  1. Saveļjevs: «Savulaik mācījos par galdnieku. Bet, teikšu godīgi, neko daudz šī izglītība šodienas darbam man nav devusi. Zinām taču, kā padomju laikā mācīja…» Katram tomēr nav dots strādāt ar koku. Ir jāsaprot koka īpašības, struktūra, kā iet šķiedras. Ja to neizprot, rodas kļūdas, koku liekot pa šķiedrai vai šķērsām, tas uzvedas atšķirīgi.

Mans vectēvs arī bija amatnieks, tāpat strādāja ar koku. Vectēvam Daugavpils Gajokā bija darbnīca. Viņš gatavoja ratu koka riteņus, par kvalitatīviem toreiz ļoti labi maksāja. Taču, kad pienāca komunistu laiki, vectēvu «atkulakoja», valsts darbnīcu atņēma. Man vēl ir saglabājušies viņa darbarīki, instrumenti, kuriem ir pat simts gadi, tagad jau antikvariāts.

Tagad, protams, ir pieejami elektriskie instrumenti, ar tiem strādāt ir ātrāk un vieglāk.»

Klientu netrūkst

Aleksandrs Saveļjevs: «Tiešām jāatzīst – darba netrūkst. Ir bijuši pasūtījumi gan Krievijā – Maskavā, gan Dānijā – Kopenhāgenā. Vairāk gan strādāju Dānijā, tur ir daudz maksātspējīgu klientu.

Šobrīd jau līdz decembrim ir nodrošināts darbs ar pasūtījumiem, klienti gaida, jau daži par janvāri domā. Parasti strādāju no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā.

Ir bijušas visādas vēlmes. Piemēram, gatavoju sešus metrus platus vārtus, kaut parasti to platums ir 3,5 metri. Tādus vārtus neviens netaisa, tur katra vērtne ir trīs metri plata, sver 250 kilogramus, ļoti grūti panākt, lai vārti svara dēļ nešķiebtos. Es uztaisīju.

Foto: Āris Upenieks; no Aleksandra Saveļjeva personīgā albuma.

Āris Upenieks

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.