Kā skaitīs dabu, un kas būs pēc tam?

Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) plašā pasākumā ir paziņojusi, ka valstī sākusies projekta ar kodētu nosaukumu «Dabas skaitīšana» īstenošana. Cilvēki, kas ir saistīti ar lauksaimniecību, mežu nozari un arī citām jomām, zina, ka te ir runa par projekta, kas dokumentos figurē kā «Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu inventarizācija Latvijā». uzsākšanu, ko īstenos personu apvienība «SIA Estonian, Latvian & Lithuanian Environment un Latvijas Dabas Fonds».

Šķiet, ka jau esam piemirsuši «atslēgas biotopu» kartēšanu deviņdesmito gadu beigās – šī gadu tūkstoša pašā sākumā. Iegūtie dati, ir «veci», nevienam vairs nav vajadzīgi un jākartē atkal no jauna… Tā vien liekas, ka kopš iepriekšējās kartēšanas izaugusi jauna dabas draugu un ekspertu paaudze, kas arī vēlas piedalīties līdzekļu, kas galvenokārt ir Eiropas Savienības līdzekļi, apguvē un tāpēc meklē un arī laimīgi atrod aizvien jaunas ienesīgas nodarbes jomas.

Biotopu inventarizācija izmaksās 9,5 miljonus eiro. Nauda Latvijas apstākļiem ir iespaidīga, tāpēc nav brīnums, ka tās pietiek gan filozofiskai aptaujai «Ko latvietim nozīmē daba?», gan PR firmas noalgošanai, gan «Lielo dabas skaitīkļu» atklāšanai, gan citām aktivitātēm, nemaz nerunājot par aptuveni simt septiņdesmit dabas ekspertiem, kam vairāku gadu laikā tiks garantēts darbs un atalgojums.

Tomēr tik un tā atrodas neapzinīgi indivīdi, organizācijas un veselas tautsaimniecības nozares (kuri operatīvi tiek nodēvēti par dabas ienaidniekiem), kas apšauba šī dārgā projekta lietderību.

Visneskaidrākais – kas notiks pēc kartēšanas pabeigšanas? Projekta bīdītāji saka – veiksim visu biotopu apzināšanu, sagatavosim piecus jaunus plānus un tad paskatīsimies. Bet kartēšana jau nav teorētiska pasaules izzināšana, kā iegūtos rezultātus praksē var arī neizmantot. Visticamāk, ka sekos «organizatoriski pasākumi». Vai, kā tika piedraudēts atklāšanas pasākumā – «dabas skaitīšana» ikvienam būšot lieliska iespēja saprast, «ko un kā darīt ar savu īpašumu».

Tieši tas biedē cilvēkus, galvenokārt zemniekus un meža zemes īpašniekus, kuri īpašumus mantojuši vai iegādājušies jau pirms lielās skaitīšanas un ar šādu stihiju nebija rēķinājušies. Latvijā daudziem ir bēdīga pieredze, un viņi ir pārliecinājušies, cik dārgi tautsaimniecībai izmaksā dažādi ierobežojumi, kuru pamatojums ir apšaubāms.

Kas maksās par saimnieciskās darbības ierobežojumiem vietās, kur tiks atrasti vērtīgi biotopi? Vai pašlaik, kad valsts pārvaldē skan vaimanas, ka nav, kur ņemt naudu katastrofas novēršanai veselības aprūpē, sabrukušajiem ceļiem un lauku skolām, ir reāli cerēt, ka pēc 2020. gada atradīsies nauda kompensācijām (sava, pašu nopelnīta, nevis Eiropas piešķirta)? Vai atkal nebūs tā, ka par dabas vērtībām, kas it kā ir mūsu visu kopīgas vērtības, maksās tikai zemes īpašnieki?

Pašlaik, kad ir arī tā, ka par mantotu 10 hektāru mežu dabas rezervātā īpašnieks saņem tikai aptuveni 400 eiro gadā, viņu ir grūti pārliecināt, ka tas ir taisnīgi. Varbūt tad labāk valstij netērēt naudu un neuzņemties saistības, ko jau tagad nespēj finansēt?

Biotopa jēdziens savulaik tika izstrādāts, lai atrastu rozīnes kūkā (sevišķi nozīmīgas dabas vērtības), nevis visu kūku pasludinātu par rozīni (biotopu). Pasludinot par biotopiem nepamatoti lielas zemes platības, tiek riskēts ar «miroņa rokas» uzlikšanu visai mežu apsaimniekošanai.

Biotopu noteikšana var veicināt vērtīgo sugu saglabāšanu. Taču pašlaik nav skaidrs, kā tie mijiedarbojas ar mežsaimniecības mērķiem, kādas vērtības vajadzētu ņemt vērā un kādas sekas tas rada. Piemēram, efektīva mežu izmantošana saskaņā ar pētījumiem ir labākais variants klimatam, jo tieši augoši, nevis pūstoši meži absorbē oglekļa dioksīdu un koksni bieži vien var izmantot kā aizstājēju naftai un oglēm.

Otrs satraukuma iemesls ir bažas par subjektīvismu biotopu meklēšanā un atrašanā. Mēs zinām, ka biotops ir teritorija, kam, pamatojoties uz vispārējā novērtējuma struktūru, sugu saturu, vēsturi un fizisko vidi, šodien ir ļoti nozīmīga ietekme uz floru un faunu. Taču, novērtējot nozīmi, biotopu eksperti bieži vien nonāk pie ļoti atšķirīgiem secinājumiem par to, vai tas ir biotops, vai tomēr nav. Arī paša biotopa robežu precīza nodalīšana variējas atkarībā no ekspertiem. Īpašnieki un apsaimniekotāji ir arī pieredzējuši, ka atsevišķiem ekspertiem ir atšķirīgi standarti valsts un mazākiem privāto zemju īpašniekiem.

Savukārt gadījumos, kad rodas strīdi, iesaistītie, ieskaitot arī DAP, korekti neizvērtē faktu, ka biotops ir atrasts, pamatojoties uz vairāk vai mazāk subjektīvu novērtējumu, ko veikusi viena persona, kam pat nav noteikta atbildība par tās lēmumiem (ekspertiem nav amatpersonas statusa). Es jau nerunāju par tiem gadījumiem, kad, piemēram, dažas nevalstiskās organizācijas «atrod» arvien vairāk «unikālu» biotopu, lai tikai apturētu mežu izstrādi. Pašlaik ir viegli teritoriju pasludināt par biotopu, bet gandrīz neiespējami pierādīt, ka tā tāda nemaz nav.

Avots: Biedrība «Latvijas Mežu sertifikācijas padome», Māris Liopa

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.