Jenoti eksperimentiem nepakļaujas

Jenotiem ir  vienas no izveicīgākajām rokām dabā. Zinātnieki jenotus uzskata par inteliģentām radībām. Pilsētās dzīvojošie jenoti var lepoties arī ar īpašu atjautības līmeni.

Angļu vārds jenots cēlies no Powhatan vārda aroughcun, kas nozīmē «dzīvnieks, kas skrāpē ar rokām». Acteki gāja līdzīgā virzienā, nosaucot jenotu par mapachitli jeb «tādu, kas visu paņem savās rokās». Mūsdienās mapache spāņu valodā nozīmē «jenots».

Visu paņem savās rokās

Lai gan viņu dzimtene ir Ziemeļamerika un Centrālamerika, dzīvnieki, kas savvaļā priekšroku dod dzīvot mežā koku dobumos, tomēr ātri spēj pielāgoties dzīvei arī citā vidē. Jenoti ir visēdāji, ēd gandrīz visu, ko var atrast – riekstus, putnus, čūskas, vardes, zivis, kukaiņus, olas, augļus.

Tie bieži sastopami piepilsētas un pilsētu teritorijās, ierīkojot savas mājas mākslīgās konstrukcijās, piemēram, bēniņos, kanalizācijā, šķūņos un nojumēs. Jenoti ir vienas no retajām sugām, kuras faktiski ir guvušas labumu no cilvēku izplatības. Ziemeļamerikas populācija pēdējo desmitgažu laikā ir strauji pieaugusi , un tas notiek neskatoties uz to, ka ir iznīcināta liela daļa dzīvnieku dabiskās vides. Pilsētās, kur savvaļas dzīvnieki  un svaiga veģetācija ir ierobežota, jenoti ēd cilvēku pārtiku un revidē atkritumu tvertnes.

Atjautīgi risina problēmas

Jenoti, kas pieraduši dzīvot cilvēku tuvumā, ir labāk sagatavoti netradicionālu problēmu risināšanai un kļūst aizvien atjautīgāki.  Eksperimenti parādījuši, ka lielākajai lauku jenotu  neizdevās atvērt sarežģītu atkritumu tvertnes vāku, kamēr daļai pilsētas jenotu izdevās saprast, kā to izdarīt. Inteliģence, ziņkārība un veiklība viņiem dod iespēju atvērt durvis, burkas, pudeles un aizbīdņus. Viņi ir arī lieliski alpīnisti, kas ļauj viņiem labāk piekļūt pārtikai un pajumtei.

20. gadsimta 20. gadu sākumā etologs H.B. Deiviss iedeva 12 jenotiem virkni slēdzeņu, lai piekļūtu kārumu kārbām. Viņiem bija jāpārvieto āķi, skrūves, pogas, aizbīdņi un sviras, un dažās kastēs bija vairāk nekā viena slēdzene. Galu galā jenoti spēja tikt pāri 11 no 13 uzdevumiem.

Kad psiholoģe un bioloģe Jorkas universitātē Toronto, aprīkoja pilsētas jenotus ar GPS apkaklēm, viņa uzzināja, ka jenoti ir iemācījušies izvairīties no lieliem krustojumiem.

«Redz» ar rokām

Lai gan lielākā daļa dzīvnieku medībās izmanto redzi, skaņu vai smaržu, jenoti paļaujas uz taustes sajūtu, lai atrastu labumus. Viņu priekšējās ķepas ir neticami izveicīgas, un tajās ir aptuveni četras reizes vairāk maņu receptoru nekā aizmugurējās ķepās – aptuveni tāda pati ir cilvēka roku un kāju attiecība. Tas ļauj viņiem atšķirt objektus, tos neredzot, kas ir izšķiroši  naktī.  Cilvēkiem var šķist, ka dzīvnieki mazgā ēdienu, taču ūdens uz jenota rokām, tāpat kā gaisma cilvēka acīm, dod vairāk jutekliskas informācijas, ar ko strādāt, ļaujot justies vairāk nekā citādi.

Eksperimentiem nepakļaujas

20. gadsimta sākumā jenoti bija gatavi kļūt par paraugu eksperimentiem ar dzīvniekiem. Tie bija vieni no ziņkārīgākajiem un saprātīgākajiem pieejamajiem dzīvniekiem, tāpēc zinātnieki tos izvēlējās salīdzinošās psiholoģijas pētījumiem. Lai gan jenoti gadsimta mijā tika pakļauti vairākiem psiholoģijas eksperimentiem, viņi laboratorijās ilgi neuzturējās. Atšķirībā no žurkām, jenotus bija grūti audzēt un uzturēt lielā skaitā. Viņiem bija arī nepatīkamas tieksmes košļāt būrus, veikt pētniekiem kabatu zādzības un slēpties ventilācijas atverēs.

Viens dzīvojis pat Baltajā namā

ASV prezidenta Kelvina Kūlidža sievas Greisas Kūlidžas viens no mīluļiem, kurš mitinājies Baltajā namā, bijis jenots Rebeka. Līdz šai dienai Kanādā un ASV dažādie neparastie piedzīvojumi saistībā ar jenotiem iedevesmojuši cilvēkus.  Nu jau par tradīciju kļuvuši Toronto jenotu stāsti. Jenoti iedvesmojuši arī mūziķus jaunu netradicionālu sacerējumu radīšanai.

Vineta Kalve

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.