Ieaudzēts mežs sniedz gandarījumu

Pensionētais elektriķis Valdis Trēziņš jau 25 gadus saimnieko savā zemes īpašumā «Bērzkalni 1», kas atrodas Kocēnu novada Kocēnu pagastā. Lai arī Valmieras pilsētā viņam pieder dzīvoklis, septiņus mēnešu gadā Valdis pavada savā iekoptajā lauku īpašumā Kocēnu pagastā. 17 hektārus no tā aizņem mežs.

Sakārto savas ģimenes lauku īpašumu

Šeit pagājusi daļa viņa bērnības. 1949. gadā, līdzīgi kā daudzas citas, arī Valda Trēziņa ģimeni skāra padomju okupācijas varas represijas. Ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. «Mūs aizveda ekskursijā un atbrīvoja no visas mantas», to laiku ar ironiju atceras meža īpašnieks. No Sibīrijas Valdis Trēziņš kopā ar ģimenes locekļiem atgriezās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. «Kad atbraucām uz Latviju, devos uz Jāņmuižas lauksaimniecības skolu, kur mācījos elektriķu kursos. Pēc mācībām uzsāku darba gaitas uzņēmumā «Latvenergo». 1969. gadā apprecējos un aizgāju dzīvot uz Matīšiem. 1972. gadā pārvācos uz Valmieras pilsētu, kur dabūju dzīvokli. Kopumā uzņēmumā «Latvenergo» par elektriķi esmu nostrādājis 40 gadus. Deviņdesmito gadu sākumā pārējie radinieki pierunāja, lai ņemu «Bērzkalnus» sev, jo biju vienīgais no ģimenes, kam nebija lauku mājas. 1992. gadā sāku lauku sētas sakārtošanu. Remontēju māju, pagrabus, kūti un citas ēkas. Lai arī reizēm gadījās palīgi, lielu daļu darbu veicu pats. Biju cerējis, ka pēc remonta «Bērzkalnos» visi radi varēs pulcēties, lai kopīgi svinētu svētkus. Tā tiešām notika, bet tikai vienu reizi. Pēc tam daudzi izklīda, kāds aizbrauca uz Īriju, kāds uz citām valstīm. Tā nu lielāko daļu laika šeit pavadu viens. Lauku sētā darāmā daudz, tāpēc septiņus mēnešus gadā esmu «Bērzkalnos», bet pārējo laiku pilsētā.» atklāj Valdis Trēziņš. Lai labāk iepazītu mežu, kopā ar īpašnieku dodamies nelielā pastaigā.

Neizmantotās lauksaimniecības zemes labāk apmežot

Līdzīgi, kā daudziem citiem zemju īpašniekiem arī Valdim Trēziņam deviņdesmito gadu beigās radās pārdomas, par to, kā tālāk efektīvi izmantot lauksaimniecības zemi. «Sākotnēji mums nebija domas stādīt kokus. Piedāvāju vairākiem zemniekiem, bet nevienu šie 9 hektāri neinteresēja. Tajā laikā tiešie maksājumi vēl nebija. Ko darīt? Nolēmu stādīt kokus un veidot mežu. Pirmos bērzus stādījām 1999. gada rudenī. Pavasarī konstatēju, ka apmēram pusei stādu sals ir izcilājis sakņu sistēmu. Neko darīt. Gājām un bakstījām koku saknes atpakaļ augsnē», stāsta meža īpašnieks. Tomēr pirmā neveiksme Valdi Trēziņu nav atturējusi iesākto turpināt. 2000. gadā apmežošanas darbi turpināti. Lauksaimniecības zemē, 4 hektāru platībā, stādītas egles un priedes, kuras šobrīd vietām sasniedz jau 10 metru augstumu.

Jārēķinās ar meža dzīvniekiem un kaitēkļiem

Tomēr, kā jau tas praksē bieži vien notiek, lai mežaudzi izaudzētu, nepieciešams to regulāri apsaimniekot. «Pēdējos gados lielākā problēma manām jaunaudzēm ir meža dzīvnieki un kaitēkļi. Ja meža dzīvniekus var ierobežot ar repelentiem jeb kokaugu aizsardzības līdzekļiem, tad ar kaitēkļiem ir grūtāk. Pret tiem cilvēks ir gandrīz bezspēcīgs. Uz īpašumu pat bija atbraucis bioloģijas zinātņu doktors Agnis Šmits. Konstatēja, ka jaunajās eglēs iemetušies kāpuri, tie sabojā galotnes un kociņi aiziet bojā. Savukārt priedes bija bojājis priežu lielais lūksngrauzis. Tas var savairoties jebkura vecuma audzē. Par pastiprinātu mednieku piesaisti nedomāju, jo saprotu, ka arī stirnām ir jāēd un jāberž ragi. Skuju koku jaunaudzē esmu veicis atzarošanas darbus. Tur dzīvnieku bojājumi ir lielāki. Esmu novērojis, ka zara vieta pēc nozāģēšanas pilnībā aizaug 10 gadu laikā», atklāj meža īpašnieks.

Baltalkšņu mežā kokus cērt izlases veidā

Kādā baltalkšņu nogabalā Valdis Trēziņš savulaik veicis izlases cirti – izzāģēts apmēram 500 kvadrātmetrus liels atvērums. Lai nākotnē palielinātu kokaudzes vērtību, tajā iestādītas egles. Stādīšanai izvēlētas tās vietas, kur nav āderu. Tad augot labāk. Pavisam nesen egles apsmērētas ar kokaugu aizsardzības līdzekli. Daļa no eglēm pašreiz sasniedz 4 metru garumu. Lai atvieglotu kopšanas darbus, veicot stādīšanu pie katra koka iesprausts mietiņš. Neskatoties uz to, ka mērķa suga atvērumā ir egle, īpašnieks nesteidzas izzāģēt no celmiem izaugušās baltalkšņu atvases. Viņš skaidro: «Baltalkšņus atstāju, lai eglēm ir konkurence un tās neaug kuplumā».

Robežām jābūt redzamām

Iebraucot īpašumā «Bērzkalni 1», pirmais kas iekrita acīs bija pamatīga, ar akmeņiem apmūrēta robežkupica. Arī citās īpašuma vietās bija redzams, ka šis daudziem zemes īpašniekiem tik neērtais jautājums, Valda Trēziņa īpašumā ir atrisināts un tiek turēts augstā līmenī. Viena no īpašuma robežām ved pa nelielu grāvīti, kurš atrodas baltalkšņu mežā. Tas šķiet pavisam nesen ir atjaunots. To apstiprina arī pats īpašnieks. «Robežu jautājums man ir ļoti svarīgs. Tām ir jābūt redzamām, tāpēc regulāri sekoju līdzi to stāvoklim. Kopējais robežgrāvīša garums ir apmēram 2 kilometri. Pakāpeniski ar lāpstu to iztīrīju. Tomēr sakarā ar to, ka grāvītis ved caur mežu, tajā regulāri iekrīt zari un lapas. Tad tas mēdz nosprostoties. Regulāri apsekoju un ja nepieciešams iztīru. Kad veicu rakšanas darbus, nejauši uzdūros prettanku granātai. No Alūksnes saucu atmīnētājus, lai risina problēmu. Mežā daudz ievu, neredz baltalkšņus. Ciršana neko nedod, tāpēc tās rauju ārā ar saknēm un dedzinu. Pielietoju arī gredzenošanu – noņemu koka stumbram mizu. Runā, ka tad ieva pakāpeniski nokalstot», spriež Valdis Trēziņš.

Raimonds Mežaks, mežkopis