Gleznas meža vidē

Cēsīs, Gaujas Nacionālā parka teritorijā pie Sarkanajam klintīm, brīvā dabā aplūkojama jaunā mākslinieka Jāņa Dukāta personālizstāde «Mežs».

No 10 izstādītajiem lielformāta darbiem joprojām mežā var apskatīt 5 gleznas, bet pārējās atradušas vietu privātās kolekcijās.

Jāņa Dukāta veidotie lielformāta darbi ar meža tematiku ir krāsaini, izteiksmīgi un sasaucas ar apkārtējo vidi – putnu balsīm, vēja plūsmu un gaismas spēli caur koku zariem. Par izstādi un tās tapšanas gaitu kinorežisors Dainis Kļava veidojis īsfilmu, kas skatāma interneta vietnē.

Laika zoba misija             

«Par meža tēmu biju domājis jau sen. Man bija vēlme eksponēties, bet īsti nezināju, kur to darīt. Nebija tādas telpas, kas pievelk, tāpēc šis process nebija aktīvs,» stāsta mākslinieks Jānis Dukāts. Viņš cer, ka tās gleznas, kas palikušas, māte – daba nograuzīs vai laika zobs paveiks savu misiju. Tāda esot bijusi iecere, veidojot šādu izstādi netradicionālā vidē. Kad māksliniekam Andrim Eglītim bija atvērta izstāde Cēsīs «Es gribu būt tur» , Jānis iepazinies ar tās kuratori Inesi Ciekuri. «Mēs kopīgi nonācām pie secinājuma, ka man  izstāde jāveido mežā, ārpus telpas un galerijas uzstādījumiem. Mēs atradām labu vietu Gaujas Nacionālā parka teritorijā, kur atrodas Rūcamavots. Uz to daudz cilvēku no Cēsīm brauc pēc ūdens.»

Iespējams, šī ir pirmā šāda veida izstāde, kurai darbi tapuši un izstādīti turpat, mežā. Viņš jūtas gandarīts, ka tai bijis daudz dažada vecuma apmeklētāju. Par to liecina arī šaurā taka, kas ved uz to un kas laika gaitā kļuvusi tik plata, ka pa to jau var braukt ar auto. «Apmeklētājam ieguvums ir tas, ka viņš netraucēti var ieiet mežā, lai pastaigātos vai sēņotu, vai cita iemesla dēļ, un apskatītos manus darbus. Visi gaismas efekti, ar ko māte – daba papildina glezniecību, papildus audio, ko rada putni un vējš, – neviena galerija to nepiedāvā,» priekšrocības atklāj jaunās paaudzes mākslinieks. Viņš bilst, ka laika apstākļi darba procesam bijuši labvēlīgi, dažbrīd uzlijis lietus. No sākuma bijis grūti atkauties no odiem, bet Jānis jokojot saka, ka drīz vien pieņemts kā savējais, savukārt meža zvēri mākslinieku neesot traucējuši. Darbi gleznoti ar eļļas un alkīda krāsām. Gleznas tapušas pirms ilgāka laika vasarā pusotru nedēļu, bet izstāde atklāta tā paša gada rudenī.

Pērn rudenī  aizbraucis uz mežu pie saviem darbiem, lai pārliecinātos, ka tie joprojām ir brīnišķīgās ainavas sastāvdaļa.

Ritmu efekts

Dabā izstādītajos krāsainajos darbos autors atklājis savas emocijas, jūtot meža klātbūtni.  Darbu formāts – 3×3 metri, viens – 3×4 metri, katrs sastāv no vairākiem metra lieliem laukumiem. «Tos saskrūvēju, atstutēju un tajā vietā arī gleznoju,» izstādes tapšanas procesu atceras autors. Viņš izvēlas gleznot uz liela formāta, jo tad  var vairāk pateikt, taču  nākas domāt, kā laukumu aizpildīt, lai krāsainais vēstījums būtu interesants, nevis garlaicīgs, taču gleznu kolekcijā ir arī mazas. «Man patīk gleznot pēc ala prima tehnikas jeb tiešās glezniecības metodes. Nepatīk atgriezties pie darba, lai pēc tam kaut ko labotu.» Jānis uzskata, ka tā esot vērtīgāk – mākslinieks pauž tās emocijas, kas konkrētajā brīdī uzvirmojušas. Nākamajā dienā tās varot būt citādas. Viņu pārsteidzis, ka Latvijā mākslas baudītāji ir izglītoti. «Mani sākumā mulsināja fakts, ka kāds varētu kaut ko no darbiem mežā sabojāt, taču viss ir kārtībā.»

Jānis piekrīt, ka daba un mežs ir pateicīgas tēmas, jo daba ir neizsmeļams ideju un enerģijas avots. «Man patika ritmi, ko rada krūmi un koki. Meža ietekme manos darbos joprojām kaut kur parādās. Lauztais ritms nāk tieši no turienes,» atklāj mākslinieks, iepazīstinot ar darbiem topošajai izstādei. «Baidos teikt, ka pie meža tēmas noteikti vēl atgriezīšos. Nevēlos atgriezties pie tā, ko jau esmu darījis, taču to nekad nevar zināt. Varbūt to pašu apspēlēšu pavisam citādākā veidā.»

Glezna un skaņdarbs

Jānis absolvējis J.Rozentāla mākslas skolu, pēc tam sekoja studijas Mākslas akadēmijā, tad uzsācis studijas doktorantūrā..«Domāju par iespēju studēt Somijā vai Austrijā, kur piedāvā praktisko doktorantūru.» Viņa disertācijas tēma bija «Mūzikas ietekme vizuālajā jaunradē no 19.gadsimta beigām līdz mūsdienām kā Latvijas mākslas parādības pasaules kontekstā». Maģistra darbs bija sadarbībā ar komponisti Austru Savicku – viņa radīja skaņdarbu «Nakts», bet Jānim tajā laikā tapa glezna «Diena». «Tad mēs apmainījāmies – es viņai iedevu savu gleznu, bet Austra man – savu skaņdarbu. No tā ietekmējos un gleznoju darbu «Nakts», bet viņa radīja darbu «Diena» – tādējādi vizuālā māksla satikās ar mūziku. Rezultāts ir ļoti interesants, kad ir bijusi šāda savstarpējā ietekme.»

Mūzika man ir tuva. Domāju, tā ir visaugstākā no mākslām, un tā ir pakļauta laikam. Vizuālā māksla ir divu dimensiju māksla, bet mūzika – trīs dimensiju. Man nekad nav skrējušas tirpas pa ķermeni, kad esmu aplūkojis gleznu, bet, klausoties mūziku, tā ir,» mazliet nostaļģiski teic viņš. Šobrīd Jānis gatavojas izstādei, taču konkrētu datumu tai neesot nolicis. Process ir garš, jo es vēlos nokomplektēt darbus un tad domāt, kur tos varētu eksponēt. Visu laiku cenšos attīstīt divas plaknes – debesis un zemi, to savstarpējās attiecības, kā tās veido dialogu. Tā ir mūžīgā tēma, ko es vēlos mēģināt parādīt citiem,» atklāj mākslinieks.

Kompliments ir pateikts

No latviešu māksliniekiem labprāt mācoties no Edgara Iltnera, kuram ir spēcīgs krāsu izmantojums, arī no Borisa Bērziņa un Imanta Vecozola var smelties, kā veidot krāsu attiecības. Iedvesmojot gleznotāji Indulis un Kristaps Zariņi. «Ja par mani runā kā par mākslinieku, tad, pirmkārt, vēlētos, lai mākslas baudītājs teiktu – darbi piesaista ar krāsām. Manā glezniecībā nav svarīgs zīmējums, tas ir otršķirīgi. No izteiksmes līdzekļiem nozīmīgākā ir krāsa, ritms, līnija un forma. Saturs, motīvs un koncepcija nāk pēc tam. Ja kāds gleznu vēlas iegūt savā īpašumā, tas jau nozīmē, ka kompliments ir pateikts. Patīkami, ja cilvēks diendienā vēlas redzēt manu darbu, kas ir daļa no manis.»

Jānis piederot pie māksliniekiem, kurš gaida, ka atnāks mūza. «Jūtu, ka tagad atkal mūza ir tepat, blakām, un drīz atkal atsāksies mana radošā darbība.» Grupu izstādēs Jāņa darbi ir eksponēti arī ārpus Latvijas, taču viņš uzskata, ka mājās māksliniekus saprot vislabāk.

Una Zeltkalne