Dzīves būtība – radošajos darbos

2_cv

Jurim Osim ir talants, kas attīstījies, visu savu dzīvi nodarbojoties ar iemīļoto amatu.

M ūsu sarunu viņš sāk ar teikumu: «Viss, ko es gribu pateikt, redzams manos darbos.» Skulptūras bijušas simpozijos Lielbritānijā, Igaunijā, Latvijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tās ir apbrīnas vērtas, tādēļ piedāvāju arī jums iepazīties ar Jura Oša daiļradi.

Ceļu pie koka sāk jaunībā

– Juri, kā sākās jūsu radošais ceļš?

– Mani uzreiz piesaistīja tas, ko apbrīnoju. Es pabeidzu Rīgas Lietišķās mākslas skolu, kā to tolaik sauca. Izvēlējos kokapstrādes nodaļu.

– Jūs jau no paša sākuma zinājāt, ar ko tieši vēlaties nodarboties?

– Jā. Šis ceļš sākās jau jaunībā, un par spīti visām grūtībām bija tā vērts.

– Radošas personības dzīve ir grūta jau tāpēc vien, ka ne visi to izprot. Kā pret jūsu amatu attiecas ģimene?

– Man ir veicies, jo mana ģimene atbalsta visus manus projektus. Viņi redz, kādu mīlestību es ielieku katrā savā skulptūrā, dizaina priekšmetā vai mēbelē. Sākumā, protams, bija grūtāk. Mana sieva dejoja Rīgas Operas un baleta teātra baleta trupā. Vēlāk viņa pārgāja uz estrādes grupu un kādu laiku dejoja pie Laimas Vaikules. Apvienot darbus bija grūti, bet mēs ar to tikām galā un nogājām šo dzīves posmu kopā. Sirds dziļumos es domāju, ka sievai tomēr kopā ar mani bija grūti, jo dzīvei nepieciešami līdzekļi, bet rezultāti manam darbam, kam es veltu visu savu laiku, reizēm ir jāgaida ilgi.

Idejas parādās iztēlē

– Skulptūras, mēbeļu komplekti, pārsteidzošas formas galdi, ekstravaganta gulta… Jūsu realizētos projektus varu uzskaitīt ilgi. Sakiet, lūdzu, kāds ir idejas rašanās process?

– Kad rokās paņēmu koka gabalu, es domāju, ko no tā var uztaisīt. Es redzu, kā var dekorēt priekšmetu, piemēram, ja ir runa par mēbeli. Kad meklē, tad tiešām atrod, idejas parādās manā iztēlē, es visu detalizēti pārdomāju un izvēlos vislabāko, protams, pēc mana viedokļa. Īstenībā mani darbi veidojas tieši tā. Tie visi ir mani redzējumi, manas fantāzijas.

– Līdz ar interneta parādīšanos daudzi sākuši kaut ko noskatīties, kopēt, nedaudz interpretējot. Kāda ir jūsu attieksme pret aizguvumiem?

– Nesen nebija pat parasta tālruņa, bet internets un šī sfēra vēl ir «zaļa», lai gan tā savas saknes jau laidusi dziļi. Kas attiecas uz manu darbu, tad to noskatīt nav iespējams, tā ir priekšmeta iekšējā sajūta un šīs sajūtas iemiesojums. Katrs pats kaldina savu nākotni, man vienmēr ir gribējies izdomāt un radīt to, kā vēl nav, lai tas radītu interesi. Internets, protams, paver robežas. Es sekoju tehnoloģiskajam progresam, cenšos atjaunināt savu mājas lapu, papildinot darbu katalogu, ko tur var iegādāties, kā arī pievienojot aktuālu informāciju.

Darbus prezentē izstādēs

– Zinu, ka nozīmīga jūsu dzīves daļa bija saistīta ar dalību kokapstrādes simpozijos. Vai pastāstīsiet par to sīkāk?

– Tā tiešām ir nozīmīga manas karjeras daļa, ja tā var teikt. Tādu pasākumu organizēšana ir ļoti sarežģīta, par to interesējas konkrēti cilvēki, kam kokgriešana nav vienaldzīga. Mana dalība tajos sākās pavisam nejauši 1991. gadā. Notika tā, ka es satiku vajadzīgos cilvēkus vajadzīgajā laikā. Ikgadējo simpoziju organizētājs Igaunijā, kurš bija atbildīgs par visu organizatorisko procesu, pats bija viens no skulptoriem. Dalībai skulptori tika atlasīti, mēs izpildījām brīvās tēmas uzdevumu. Izveidotās skulptūras pēc tam piederēja organizatoriem. Piedalīšanās izstādēs aizņem ļoti daudz laika, ja būtu mūsdienīgi aprīkota darbnīca, viss notiktu ātrāk, bet man kārtējā darba izpildei bija vajadzīgi vairāki mēneši.

– Kāpēc, jūsuprāt, tie pārtrauca savu darbību, un kas ar jums notika pēc tam?

– Visam diemžēl pienāk beigas, arī viņiem. Pēc tam es veidoju neliela izmēra skulptūras sev, centos tās piedāvāt veikaliem pārdošanai. Bet tā nav ikdienā pieprasīta prece, tādēļ manas ieceres nepiepildījās. Es nedaudz vīlos, kā tas mēdz būt radošiem cilvēkiem. Bet pēc kāda laika es apjautu, ka nevaru dzīvē iztikt bez radošā darba.

– Vai Latvijā var radoši izpausties?

– Mums ir brīnišķīgas mēbeļu izstādes, kas norisinās Ķīpsalā un Skonto hallē. Ir arī mājsaimniecības izstādes, kurās es arī piedalos pēc organizatoru uzaicinājuma. Lai gan šie pasākumi lielākoties ir praktiski, nevis radoši, tomēr dalība tajos ir svarīga, jo tā dod ne tikai pieredzi, bet arī personības izaugsmi. Jauniešiem visas robežas ir atvērtas, paveras plašas iespējas radošai pašrealizācijai.

Grūti būt uzņēmējam un radošai personībai

– Kādas tendences jūs šobrīd savā sfērā novērojat?

– Ārzemēs aplūko darbus modernisma stilā. Dizains kopumā ir tā vienkāršots, ka palicis vien ūdens… Kokgriezumos populāras ir abstraktas figūras, cilvēku figūras ir nobīdītas otrajā plānā. Piemēram, viens no maniem kolēģiem aizbrauca uz Dāniju un realizēja sevi tieši tur. Viņš apguva panorāmas video un fotografēšanas tehniku, viņš iespaido ar savu mākslu un rīko izstādes.

– Kāds, jūsuprāt, ir iemesls tādām grūtībām šajā mākslā?

– Es sapratu, ka izvēlējos nepareizo virzienu, tas ir ārkārtīgi grūti. Jāsāk ar kapitālu. Tāpat kā biznesā, arī hobijā nepieciešams ieguldīt līdzekļus, tāpēc būt vienlaikus gan individuālam uzņēmējam, gan radošai personībai ir grūti.

– Jūs tiešām esat ļoti radošs cilvēks. Gribētos, lai valsts vairāk atbalstītu māksliniekus, skulptorus un citus radošus cilvēkus, jo, attīstot mūsu nacionālo mākslu, mēs saliedējam nāciju. Man ir zināms, ka arī jūsu vecāki bija mākslinieki. Vai arī jūs esat nodarbojies ar glezniecību?

– Atbildot uz jūsu jautājumu, teikšu, ka jā, bet es nekad uz to nekoncentrēju savu uzmanību. Drīzāk es ar to nodarbojos vienkārši prieka dēļ. Manas gleznas ir projektu un fantāzijas sajaukums, reizēm pat vairāk fantāzijas ar jau izveidojušos stilu.

Labs izejmateriāls – puse no veiksmīga rezultāta

– Bet vai jūs gatavojat mēbeles pēc pasūtījuma?

– Manu darbu vidū ir arī daži mēbeļu komplekti, tie ir tējas galdiņš un krēsli, gulta un dažas citas mēbeles. Tās visas veidotas no reti sastopamā sarkankoka. Tomēr jāatzīst, ka tik apjomīga darba izpildei nepieciešama sava darbnīca, kuras man diemžēl nav. Un vēl viena nianse – man kā autoram ir grūti izpildīt pasūtījumu, kas neiekļauj priekšmeta personīgo redzējumu.

– Šie komplekti ir brīnišķīgi, esmu pārliecināta, ka tie var piešķirt izsmalcinātību jebkuram interjeram!

– Pateicība autoram, šajā gadījumā – man. Protams, ka ir patīkami, kad izpildītie darbi izraisa tik patīkamas emocijas. Īstenībā man jāsaka, ka mēbeļu izgatavošana pēc pasūtījuma ir pilnīgi individuāla lieta, kam vajadzīgs laiks pasūtītāja gaumes izpētei. Turklāt ir būtiski saprast, ka mēbeļu masveida ražošana ne vienmēr garantē augstu kvalitāti izgatavotajam materiālam. Bet materiāls, šāda veida darbā, jau ir puse no veiksmīga rezultāta. Tāpēc sarkankoka mēbeles ir turības un labas gaumes apliecinājums.

– Pastāstiet, lūdzu, kādam jābūt kokam, lai ar to varētu strādāt?

– Sākumā tam jābūt labi izžāvētam. Skulptūru izgatavošanai gan mitrums netraucē, bet mēbelēm tas ir principiāli svarīgi. Tāpat viens no veiksmes pamatfaktoriem ir vienmērīga temperatūra. Apaļā koka baļķī vienmēr redzams, ka tas pārtrauc augšanu, žūst un plaisā. Un sava žāvētava ir gandrīz greznība, ko var atļauties tikai tas, kam ir sākuma kapitāls.

Darbi gūst popularitāti

– Sakiet, kādu pasūtījuma darbu jūs nesen pabeidzāt?

– Laikam no pēdējiem tas būs galds un trīs krēsli, daži no tiem gatavoti no sarkankoka, visi paredzēti dalībai izstādē. Kā arī sagatavošanas projekts Jelgavas simpozijam «Pūķa mērķis», kas skulptūras veidā attēlo soliņu.

– Atgriežoties pie jautājuma par izstādēm, jums bija personālizstādes Arhitektu namā, Dailes teātrī un dažādās valstīs līdz pat Amerikai. Kas pašlaik notiek mākslas pasaulē izstāžu jomā?

– Jā, to ir bijis tiešām daudz. Manu darbu attēli publicēti arī žurnālos, reiz pat latviešu žurnālā iespieda manas gultas fotogrāfiju, bet to parakstīja ar kāda cita autora vārdu, laikam kļūdījās. Kas attiecas uz izstādēm, es vēl pagājušajā gadā aktīvi piedalījos, bet tagad to daudzums ir krasi samazinājies.

– Vai jūs sadarbojaties ar esošajiem muzejiem, piemēram, Latvijas Lietišķās mākslas un dizaina muzeju?

– Tieši par šo muzeju man ir neliels stāsts. Pirms desmit gadiem es dalībai izstādē piedāvāju savu gatavoto krēslu. Muzejā darbojas komisija, kas izskata materiālus. Mans darbs tika pieņemts eksponēšanai. Krēsls tika izvietots trešajā stāvā, kas ir diezgan augstu, ņemot vērā, ka ekspozīcija sākas no pirmā stāva. Bet kultūras komentētājs Andrejs Volmārs ieraudzīja manu darbu un pastāstīja par to televīzijas raidījumā, stāstot par ekspozīcijas atvēršanu.

– Man šķiet, ka tā jau ir veiksme. Juri, sakiet man, lūdzu, kādi ir jūsu šī brīža plāni?

– Katru dienu es cenšos kaut ko izdarīt, iemācīties un uzzināt, lai kļūtu labāks un pilnveidotos. Cilvēks iegūst zināšanas visas viņam piešķirtās dzīves laikā. Darba ziņā… Domāšanas un radošais process ne uz brīdi neapstājas, es no tā pārtieku.

– Liels jums paldies par šo atklāto un interesanto sarunu. Juri, es ļoti ceru, ka vairāk cilvēku uzzinās par jūsu unikālo un šodien reti sastopamo talantu. Esmu pārliecināta, ka mums jāatbalsta un jāattīsta latviskā kultūra, tikai tad latviskajai kultūrai, valodai, tradīcijām un daiļradei būs turpinājums nākotnē.  Palīdzot attīstīties Latvijas talantīgām personībām, mēs panāksim vairāk!

– Jums arī paldies! Man bija patīkami dalīties ar savas dzīves būtību. Cerams, ka mani darbi atbalsosies lasītāju sirdīs, jo viss, ko vēlos pateikt par mūsu pasauli, tajos ir redzams.

Anna Šnaidere

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.