Dzimtas īpašumu apsaimnieko atbildīgi

«Esmu pārliecinājusies, ka pati spēju tikt galā ar meža apsaimniekošanu. Ja nepieciešams padoms, lūdzu palīdzību Valsts meža dienesta mežziņiem.  

Pēc saspringtām un nervozām darba dienām, man mežs ir arī vieta, kur gūt mieru, spēku un harmoniju. Tur ir iespēja vērot dabas norises un gūt pozitīvas emocijas.  Ikdienas steigā mēs varbūt pat nepamanām un nenovērtējam, cik skaista ir mūsu Latvijas daba visos gadalaikos», tā saka valmieriete Agita Vītola.

Pļavas pārtop par mežiem

Savu 15 hektāru lielo meža īpašumu, kas atrodas netālu no mītiem un nostāstiem apvītā Zilākalna, viņa mantojusi no vectēva. Viņš tiesības iegādāties, no diviem zemes gabaliem sastāvošo īpašumu, ieguvis kā pateicību no Latvijas valsts, par dalību brīvības cīņās. Savulaik uz viena no gabaliem atradusies arī dzimtas māja. Par kādreizējo karadarbību liecina arī šķembas, kas atrastas pie mājas augošajos kokos. Tomēr, lai atgūtu mantojumu, īpašniecei nācies ieguldīt daudz laika un pūļu. Ne viss norisinājies tik gludi, kā sākumā iecerēts. «Īpašumam bija vairāki mantinieki un nebija viegli to sadalīt. Bija strīdi par iekšējām robežām. Pagāja daudzi gadi. Kamēr viss vēl bija procesā, vietējais zemnieks negribēja nomāt zemi, lai apstrādātu. Kad beidzot viss bija sadalīts, vairāki hektāri pļavas jau bija aizaugušas ar kokiem. Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Daudzu gadu laikā koki bija izauguši tik lieli, ka varēja veikt kopšanu, iegūt malku un papīrmalku», atklāj Agita Vītola.

Pieredze rodas praksē

Pirmā nopietnākā mežsaimnieciskā pieredze Agitai bijusi 2005. gadā pēc vētras «Ervīns», kad nācies plānot, kā likvidēt vētras postījumus. Pēc tam īpašniece organizējusi divu kailciršu izstrādi, katru platībā divi hektāri. «Pirmās kailcirtes cirsmas izstrādi nolēmu organizēt ar saviem spēkiem. Tomēr pēc darbu pabeigšanas varu atzīt, ka process ir smags un sarežģīts, jāvelta pārāk daudz darba un laika, lai viss būtu izdarīts kārtīgi. Tāpēc otro cirsmu pārdevu uz celma. Palūdzu sertificētam ekspertam, lai veic koku novērtējumu. Cirsmu piedāvāju vairākām firmām. Pārdevu tai, kura piedāvāja labāko cenu. Tā bija vieglāk», par savu pieredzi stāsta Agita Vītola.

Svarīgi, lai ir labi konsultanti

Līdzīgi kā citi meža īpašnieki, arī Agita Vītola salīdzinoši bieži saņem telefona zvanus no svešiem un aizdomīgiem cilvēkiem, ar mudinājumiem pārdot zemi ar mežu vai cirsmas. «Agrāk zvanīja katru nedēļu, pēdējā laikā retāk. Laikam tas saistīts ar to, ka spēkā stājušās datu aizsardzības regulas. Visi koksnes tīkotāji netiek klāt maniem datiem. Joprojām nesaprotu, kur viņi dabūja manu tālruņa numuru. Kad jautāju, kur dabūja kontaktus, zvanītāji parasti tēlo muļķus. Man ar tādiem anonīmiem zvanītājiem nav par ko runāt. Esmu pārliecinājusies, ka pati spēju tikt galā ar meža apsaimniekošanu. Ja nepieciešams padoms, lūdzu palīdzību Valsts meža dienesta (VMD) Valmieras mežniecības mežziņiem, kuri vienmēr snieguši atbalstu ar informāciju par normatīvo aktu prasībām. Jautājumos par mežsaimniecisko darbu praktisko izpildi atbalstu vienmēr sniedzis konsultants Andris Vīrs no Meža konsultāciju pakalpojumu centra (MKPC). VMD un MKPC ir iestādes, kurām uzticos», ar savu pieredzi dalās meža īpašniece.

Domā par nākotnes mežu

Nogabalos, kuros izpildīta kailcirte, meža īpašniece veikusi meža mākslīgo atjaunošanu ar sertificētiem stādiem. «Koku stādīšanu izcirtumos veicām gan 2018. gadā, gan 2019. gadā. Kopā atjaunoti četri hektāri. Meža atjaunošana bija kā talka. Tajā piedalījās arī pārējie ģimenes locekļi. Pārsvarā stādījām egles un bērzus, bet mitrākajās vietās melnalkšņus. 2020. gadā vietās, kur kociņi bija iznīkuši, veicām papildināšanu», atceras meža īpašniece. Uz zemes gabala apmēram vienu hektāru meža nopludinājuši bebri. Uz šo problēmu Agitai Vītolai ir savs skatījums: «No vienas puses nokaltuši koki, bet no otras puses jauna dzīves vide daudzām sugām. Esmu novērojusi, ka bebrainē labprāt uzturas dzērves un ūdensputni».

Raimonds Mežaks, mežkopis